LELB Jelgavas Sv. Vienības draudze

🟩🌿 II Svētdiena pēc Trīsvienības svētkiem - 2024. gada 9. jūnijā.

🟨 Evaņģēlijs – MtEv 11,25-30:
Tanī pašā laikā Jēzus iesāka runāt un sacīja: "Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu. Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla."

🟩 Sprediķa teksts – Proverbia (Sālamana pam.) 9,10:
"Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.”

🔹 Ir ļoti cilvēciski iedomāties, ka mēs zinām visu, varam visu, un ka dzīve lielos vilcienos ir mūsu pašu rokās. Laiskam prātam tā vien izskatās, ka mēs tīri labi varam iztikt bez Dieva. Vai arī, ka pasaulē eksistē kaut kāda “neitrāla, normālu cilvēku pozīcija”, kaut kur starp ticību un neticību. Tas būtu tāds “reāli domājošs” cilvēks ar reliģiski emocionālu piesitienu, kas parasti tomēr nozīmē ļoti raibu māņticību. Tik daudzi ir gatavi noticēt visādām, pa visu pasauli, no visādām ticībām sagrābstītām muļķībām, bet negrib nākt pie dzīvā Dieva, ņemot vērā Viņa paša vēsturisko atklāsmi un patiesu gudrības tradīciju vairāku tūkstošu gadu garumā. Neticot Dievam, cilvēks parasti kalpo pašu iegribām un baudām, ar visām no tā izrietošajām personības problēmām un morālajām sekām. Dzīve bez Dieva ir dzīve mūžīgā nedrošībā un bailēs, jo šajā pasaulē nevar paļauties uz neko un nevienu. Šeit vienkārši nav nekādas drošības, un pasaule, dzīve savā būtībā ir netaisna, absurda un pat bezjēdzīga.
Jēzus saviem mācekļiem ir sacījis, ka tiem jābīstas vienīgi Dievu. Ko nozīmē “bīties” Dievu?
Bīties Dievu ir vienīgā adekvātā nostāja, sastopoties ar Dieva lielumu, mūžīgumu un svētumu. Nav nekā briemīgāka, kad cilvēks paliek viens, pats ar sevi un sev līdzīgiem. Lai mēs neiznīcinātu cits citu un paši sevi, mums ļoti nepieciešams kas lielāks, tīrāks un skaistāks par mums pašiem. Bez tā mēs esam tikai zvēri (lai gan zvēri ir nesalīdzināmi normālāki, nekā cilvēki). Nākot pie Dieva, pamatos mainās visa mūsu dzīve, attieksme, vērtību sistēma. Pie Viņa viss top jauns! Pie Viņa cilvēks nespēj palikt uz vietas un vienkārši veģetēt.
Dievu bīties – tas nozīmē arī apstāties savā vājprāta skrējienā uz nekurieni, skriešanā pakaļ visādām iedomām, mainīgiem modes kliedzieniem un laikmeta ideoloģijām. Dievu bīties – tas nozīmē izmantot savu laiku jēgpilni. Lai dzīvotu jēgpilni, ir daudz jālasa, jāmācās un jādomā. Tad var skaidrāk redzēt, ko Dievs arī manā labā ir darījis caur savu Dēlu Jēzu Kristu.
Tikai muļķis var teikt, ka tas nekas nav un uz mani nekā neattiecas. Kad stāvu šādā bravurīga “muļķa” pozā, nekur tālāk arī netieku. Bet, iepazīstoties pašam ar Dieva vēsturisko atklāsmi, to kārtīgi apdomājot – es vairs nevaru citādi, kā Dievu bīties un mīlēt.
Dievu bīties - tas nozīmē arī zināt, ka arī man būs jāatbild Viņa priekšā par savu dzīvi. Cik saturīga, cik jēgpilna tā bijusi? Ko esmu devis citiem? Kāds esmu bijis kā cilvēks? Daudzi par to nedomā, bet laiks ir īss, un dzīve ir trausla. Tie, kas tic Kristum, var būt droši un nebīties, jo Kristus par mums ir cietis un miris, samaksādams mūsu parādu, lai mēs varētu būt kopā ar Viņu mūžīgi. Jāsaka gan, ka tas neattiecas uz tiem, kas netic un pie Dieva negrib nākt.
Tiem, kas Dievu bīstas un mīl, tiem nav jābaidas pat no pašas nāves, jo Kristus nāvi ir uzvarējis, un Dievs teiks pašu pēdējo vārdu. Viņa mīlestība ir lielāka par nāves postu.
Šeit nav svarīgas manas zināšanas, manas domas vai ieskati, bet gan Dieva apsolījumi. Runājot par gudrību - es varu iegūt milzīgu zināšanu apjomu, bet tas man nelīdzēs nenieka, ja manī nebūs mīlestības (skat. 1Kor 13!), ja es nepieaugšu un nenobriedīšu kā Cilvēks. Ja es savas zināšanas izmantoju egoistiskiem mērķiem, lai ar tām paspīdētu, atstātu iespaidu uz citiem, tas es esmu tikai muļķis. Patiesas gudrības ceļš sākas pie Dieva. Tikai Viņa klātbūtnes pieredzē, paklausot Viņa vārdam, kalpojot mīlestībā citiem, mēs augam un nobriestam kā Cilvēki. Šeit nāk prātā arī Kamī un citi eksistenciālisti - pasaules bezjēdzībā mīlestība ir vienīgais, kam ir kāda nozīme, tas ir vienīgais, kas paliek, kad cilvēka šeit vairs nav. Ja es tā cenšos dzīvot un rīkoties, es eju īstas gudrības ceļus.
Ne jau velti Mārtiņš Luters savā “Mazajā katehismā”, mācot par Dieva 10 baušļiem, katra baušļa skaidrojumu sāk ar vārdiem: “Mums būs Dievu bīties un mīlēt”. Dievu bīties un mīlēt tā, kā Jēzus to māca. Jo tikai Viņā viss, kas mūsu dzīvē liels, skaists un nozīmīgs, iegūst jēgu un piepildījumu. Iesim arī mēs tos patiesas gudrības ceļus, Dievu bīstoties un mīlot! Māc. Ralfs.

❤️ Šodienas dievkalpojuma laikā tika ievesta amatā ievēlētā un apstiprinātā Draudzes Padome, Valde un Revīzijas komisija (kopbilde pēc šodienas amatā ievešanas dievkalpojuma). Sirsnīgi sveicam! Darāmā ir ļoti daudz, tāpēc aizlūgsim, lai jaunās padomes darbs labi sekmējas!

🎼 Dziesmas:
Nr. 161 “Lai Dievu visi teic” (jaunajās gr. Nr. 285);
Nr. 148 “Brīnišķīgais Ķēniņ” (jaunajās gr. Nr. 268);
Nr. 233 “Tas darbs, Kungs Jēzu, viss ir Tavs” (jaunajās gr. Nr. 259);
Nr. 264 ”Svētī, Kungs, un sargi” (jaunajās gr. Nr. 257).

✅ Dieva darbam Jūs varat ziedot arī ar pārskaitījumu uz draudzes bankas kontu:
Jelgavas Sv. Vienības ev. lut. draudze
Reģ. Nr. 90000429009
Konta Nr.- LV72UNLA0008000701905
Lai Dievs bagātīgi svētī katru ziedotāju!

📸 Foto: Vivita Eiklone, 09.06.2024.

🟩⬜️ 1. Svētdiena pēc Trīsvienības svētkiem - 2024. gada 2. jūnijā.

🟩 Lasījums – Rom 8,28-30:
"Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis.”

🟨 Evaņģēlijs – LkEv 14,15-24:
Kāds no galda viesiem sacīja: "Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!" Bet Viņš sacīja tam: "Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns! Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu."

🔹 “Kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns!”
Jēzus līdzība par lielo mielastu ir kliedzoša. Iztēlojieties šo situāciju! Kāds cilvēks taisa lielu mielastu, gādājis un rūpējies, centies un sirsnībā ielūdzis daudz viesu. Bet tie vienkārši neatnāk! Esmu dzirdējis reālus stāstus arī par dzimšanas dienas svinībām, kur jubilārs viens pats pie galda veltīgi gaida mīļi salūgtos viesus. Vai par laulībām, kad viss jau sataisīts, pasūtīts, viesi ieradušies, bet līgava demonstratīvi neierodas.
Debesu Tēvs visus aicina atgriezties. Debesīs ir sagatavots liels mielasts. Cilvēki ir ielūgti, tur paredzēts kas patiesi liels, skaists un priecīgs. Bet ielūgtie viesi nenāk, tiem ir kas svarīgāks darāms.
Šī līdzība ir tik daudzšķautnaina – tā runā gan par tautas, gan par ikviena cilvēka atkrišanu no dzīvības likuma, Viņa svētīgā un sargājošā tuvuma, no savām garīgajām saknēm un vērtībām. Tā runā arī par to mūžīgo aicinājumu, ielūgumu uz to Mūžīgo Jēra kāzu mielastu. Kas būs, kas paliks? Kā zinām, ka kaut kas paliks, un kur ir mūsu drošība, ja neesam nākuši un piedalījušies?
Tas bija ekskluzīvs ielūgums, bet ielūgtie nenāk. Kungs izsūta savu kalpu, lai tas vēlreiz un personīgi uzrunātu lūgtos viesus – nāciet, viss sagatavots! Tā Jēzus nāk šajā pasaulē, nesot mums Evaņģēlija vēsti – nāciet, viss sagatavots! Viss jūsu vietā, jūsu labā jau ir izdarīts. Nāciet un baudiet, dalieties Kunga priekā! Nāciet svinēt, nāciet kāzās! Mums pašiem nav jādara, jāgādā nekas, mums tikai jānāk.
Bet aicinātie savā mazumā, savā aprobežotībā nenāk. Visi jau pieraduši dzīvot bez svētku mielasta, galvenais, ka tik šobrīd daudz maz labi. Un visiem rodas aizbildinājumi, kādas ikdienišķas un visiem tik pašsaprotamas lietas, rūpes, pienākumi. Vienmēr ir kādas atrunas, kāpēc es nenāku un nepiedalos.
Bet lielās svinības netiek atceltas tikai tāpēc, ka lūgtie viesi neatnāk. Kunga nama durvis ir plaši atvērtas, un var nākt visi, pat tie, kas sākotnēji nebija aicināti. Nama Kungs liek pat iziet uz lielceļiem un sētmalēm, un vest šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Dieva valstība būs pilna, un cilveki baudīs to mūžīgo prieku un svētlaimi – arī tad, ja daudz būs tādu savulaik aicināto, kas nenāks pie Kristus, nepiederēs draudzei, kas būs to kristībās saņemto jaunās dzīves ietērpu vai nu nosmērējuši, vai pavisam novilkuši. Kad nācām esamībā, šai pasaulē un dzīvē, neviens mums neko nejautāja, jo mums Dieva žēlastībā tika dāvāta iespēja dzīvot, izvēlēties, rīkoties. Bet dzīvē mēs dzirdam Kristus evaņģēliju, un mums katram ir izvēle. Mēs jau varam šo aicinājumu no Dieva noraidīt, tādējādi apdalot paši sevi. Cilvēks var tikt izglābts, un var tikt arī pazudināts, un tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu pašu izvēles. Ja negribam, mēs Debesu mielastā vienkārši nebūsim.
Būt Dieva ielūgtam, būt aicinātam, būt izredzētam dzīvībai – tā ir milzīga privilēģija, tās ir eksluzīvas, mums piešķirtas ķēnišķas tiesības, būt mantiniekiem Ķēniņa valstībai, sēdēt pie Viņa galda, Viņa sagatavotajās svinībās! Katram, kas ir kristīts, ir šāds īpašs ielūgums uz Viņa lielo mielastu. Nāciet, piederiet, priecājieties un baudiet, cik Tas Kungs ir labs! Nāciet, viss ir sataisīts! No mums netiek prasīta ne dalības maksa, ne “groziņš”, mums nav tam jānobriest, līdz tam jāizaug un jāattīstas, no mums netiek prasīts kāds priekšnesums, devums vai dāvana. Vienkārši nāciet un sviniet! Tāpēc ir tik jauki un svētīgi, ja regulāri varam sanākt uz dievkalpojumu, būt kopā Dieva tuvumā, un tur baudīt jau kaut ko no Debesu kopā būšanas. Dieva mūžīgais nams vienmēr būs pilns, tur vienmēr būs dzīvības prieks un līksmība, un ir tik labi, ka arī es tur varu būt!
Māc. Ralfs.

🎼 Dziesmas:
Nr. 204 ”Skaistais Kungs Jēzu” (jaunajās gr. Nr. 333);
Nr. 155 “Kad redzu, Dievs, es Tavu roku darbu” (jaunajās gr. Nr. 277);
Nr. 333 “Klints Tu esi mūžīgā” (jaunajās gr. Nr. 366);
Nr. 264 ”Svēttī, Kungs, un sargi” (jaunajās gr. Nr. 257).

✅ Dieva darbam Jūs varat ziedot arī ar pārskaitījumu uz draudzes bankas kontu:
Jelgavas Sv. Vienības ev. lut. draudze
Reģ. Nr. 90000429009
Konta Nr.- LV72UNLA0008000701905
Lai Dievs bagātīgi svētī katru ziedotāju!

📸 Foto: Ralfs Kokins, 06.2024.

⬛️🟪⬜️ TRINITATIS – Trīsvienības svētki - 2024. gada 26. maijā.

⬜️ Lasījums – Nehemijas 9,5-6:
"Teiciet un slavējiet To Kungu, savu Dievu, no mūžības uz mūžību! Lai ļaudis slavē Tavas godības Vārdu, kas paceļas pāri visai slavai un teikšanai! Tu esi Tas Kungs, tiešām, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis - debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!”

🟨 Evaņģēlijs – MtEv 28,16-20:
"Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis. Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.
Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam."

🔹 Vasarsvētku atsvēte jeb Trīsvienības svētki noslēdz Baznīcas liturģiskā gada “svētku pusgadu”, vienlaicīgi ievadot tajā vairāk kā 20 svētdienas garajā “bezsvētku pusgadā” līdz pat jaunajam Baznīcas gadam, kas aizsākas ar I Adventa svētdienu.
Tāpēc šie svētki var tikt uzskatīti arī par sava veida robežšķirkni, kurā nedaudz apstāties un izvērtēt, kas noticis, tapis, kur savā garīgajā dzīvē esam šobrīd. Lietas, ko svētku reizēs esam pieredzējuši, tas viss labais un skaistais, kas mūsos un mūsu starpā ir veidojies Viņa klātbūtnes pieredzē – tam visam mūsu ikdienas dzīvē un solī ir jānes labi un baudāmi augļi. Mūsu atbildībā, rūpēs un pienākumos, bet sevišķi jau mūsu attiecībās ir jāparādās tam, ko tik skaisti esam svinējuši Ziemsvētkos, Lieldienās, Lieldienu laika svētdienās, Vasarsvētkos.
Laikam jau tā pati grūtākā un nozīmīgākā lieta dzīvē būs cīņa pašam ar sevi. Ar savu raksturu, savu iedabu. Mūsu miesai ir jākalpo garam, un nevis otrādi, kad mūsu gars un dvēsele kalpo miesas iegribām. Tikai gars dvēseles sapņiem spēj dot reālu ietērpu, ļaujot tiem piepildīties. “Gars gan ir labprātīgs, bet miesa vāja”, mums atgādina arī Jēzus (MkEv 18,35). Mēs jau gribētu, lai varētu dzīvot garā, lai miesa kalpotu garam un ne otrādi, bet parasti jau nesanāk. Ko darīt, lai sanāktu? Tas viens veids ir vingrināt, ierobežot, disciplinēt savu miesu, bet tam parasti nepietiek gribasspēka un rakstura. Sevišķi jau karstā laikā, bet arī grūtākos laikos, gad gribas sevi kā palutināt, atalgot, parsvarā domājot par miesīgo, mazāk par dvēselisko, un pavisam maz par gara aspektu. Bet ir vēl cits, iedarbīgāks veids, ko ne vienmēr atceramies un lietā liekam – proti, stiprināt savu garu. Vislabāk būtu, ja mēs spētu abas šīs lietas kopā - disciplinēt, norūdīt savu miesu, un stiprināt arī garu. Tas ir kā lūgt un strādāt. Lūgt un darīt. Tas ir visiedarbīgākais lietu īstenošanas veids. Katru dienu atvēlēt noteiktu laiku lūgšanai, Dieva vārdam. Cilvēks ir miesa, dvēsele un gars, un neviens no tiem nav svarīgāks par citiem, nevienu nedrīkst atstāt novārtā, tiem jābūt līdzsvarā. Realitāte ir tāda, ka mūsu gars diemžēl paliek novārtā, jo pārsvarā rūpējamies par miesu un par dvēseli. Bībele mums dod arī skaidras norādes, kā stiprināt savu garu, lai tas spētu valdīt pār miesu un nekļūtu par tās nožēlojamu, lupatai līdzīgu kalpu –tas ir Dieva Vārds un sakraments, tā ir regulāra lūgšana, tas ir Svētais Gars. Pagājušajā nedēļā dzirdējām vēsti par Svētā Gara došanu, kas bija milzīgs pagrieziena punkts mācekļu dzīvēs un darbībā. Mācekļi, kas līdz šim baidījās, slēpās, te ticēja, te neticēja, gribēja, bet nedarīja – tagad droši zina, kurp jādodas un kas jādara. Viņi ar pārliecību un neredzētu degsmi sludina Evaņģēliju, un cilvēki atgriežas, tiek dibinātas draudzes, top senbaznīcas vēsture. Dievs dod saviem sekotājiem Svēto Garu, kad tie ir gatavi paklausīt, ļauj Viņam sevi lietot Valstības uzcelšanas darbā. Pasaulē ir daudz dažādu garu, bet vienīgi Svētais Gars ir svēts. Viņš ir vienīgais, kurš nadarbojas uz cilvēka resursu, viņa dzīvības rēķina, un nav cilvēku iegribu apmierinātājs. Svētais Gars cilvēku ticībā pieved pie Kristus, vieno ar Viņu un dara svētu. Viņš ir Dievišķais spēks, gudrība un uguns. Viņš dod mieru pasaules un sirds nemierā, tikai Viņš spēj mūsu bēdas pārvērst gaišā priekā, un mūsu bailes – sirsnīgā uzticībā un paļāvībā!
Dievs ir svēts, taisns, mūžīgs. Viņš ir tik ļoti citādāks. Tās ir tikai laisku prātu augstprātīgas iedomas, ka spējam Viņu saprast. Vienīgais, ko mēs varam, ir ņemt vērā to, ko Viņs caur Kristu mums ir atklājis, un Viņu pieredzēt, piedzīvot. Atsaukties Viņa nepārtrauktajai, tik neparastajai klatbūtnei, regulāri būt Viņa tuvumā. Censties dzīvot un ikdienā rīkoties tā, kā Jēzus to rāda un māca. Lūgt, lai Viņš mūs ņem un pārveido – tā vietā, lai tiesātu un lūgtu pārveidot citus.
Cilvēkos mīt tik daudz dažādu baiļu, tik daudz cilvēciska mazuma. Dažkārt arī kristiešos ir vēl tik daudz baiļu! Dieva tuvumā mēs pieredzam, kā mūsu bailes izzūd, kā mīlestība uzvar un pārveido itin visu. Mēs piedzīvojam Dievu, kurš ir svēts - pilnīgi citādāks, nekā cilvēki. No Viņa staro tāda labastība, draudzība, labvēlība pret ikvienu Viņa radījumu!
Tā nu Trīsvienīgā Dieva – Tēva, Dēla un Sv. Gara vārdā - mēs tagad ieejam tajā garajā, it kā vienmuļi ikdienišķajā “bezsvētku pusgadā”. Priekšā eksāmenu laiks, vasaras brīvlaiki un ilgi gaidītie atvaļinājumi, draudzēs laulību laiks, uz vasaras otru pusi arī kapusvētki… Īsa tā vasara, ātri paskrien arī tas garais “bezsvētku laiks”, gluži kā visa mūsu dzīve. Ko esam no Viņa saņēmuši, tam ir jāizpaužas mūsu dzīvē, sadzīvē, rīcībā, lai tas it kā tik garais, taču patiesībā tik ātri skrienošais laiks, kas mums vēl priekšā, būtu patiešām jēgpilns. Lai mēs spētu ko jēdzīgu paveikt, kamēr vēl ir laiks. Lai mūsu dzīve izdotos, lai spētu mums doto laiku piepildīt ar patiesi lielām lietām, kam būs nozīme un kas paliks.
Tāpēc ejiet Viņa mierā un spēkā, dzīvojiet Viņa augšāmcelšanās un nevīstošas dzīvības priekā, ejiet Trīsvienīgā Dieva – Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā – un dzīvojiet, rīkojieties, dariet! Dariet savu dzīves laiku jēdzīgu, gaumīgu un skaistu, to piepildot ar Viņa mīlestību! Āmen!

🎼 Dziesmas:
Nr. 513 “Šī zeme Tava, Dievs” (jaunajās gr. Nr. 528);
Nr. 155 “Kad redzu, Dievs, es Tavu roku darbu” (jaunajās gr. Nr. 277);
Nr. 148 “Brīnišķīgais Ķēniņ” (jaunajās gr. Nr. 268);
Nr. 204 ”Skaistais Kungs Jēzu” (jaunajās gr. Nr. 333).

✅ Dieva darbam Jūs varat ziedot arī ar pārskaitījumu uz draudzes bankas kontu:
Jelgavas Sv. Vienības ev. lut. draudze
Reģ. Nr. 90000429009
Konta Nr.- LV72UNLA0008000701905
Lai Dievs bagātīgi svētī katru ziedotāju!

📸 Foto: Ralfs Kokins, 2024.

🟨⬜️ EXAUDI – VI svētdiena pēc Lieldienām;
Kristus Debesbraukšanas diena - 2024. gada 11. maijā.

🟨 Evaņģēlija vārds – Acta 1,3-11:
"Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Un Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai robežas, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā, un līdz pašam pasaules galam."
To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, tad lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam."

🔹 Jēzus pēc savas augšāmcelšanās 40 dienas ir kopā ar mācekļiem. Debesbraukšanas notikums ir zināms pagrieziena punkts, kad Viņš vairs nebūs klātesošs tiešā, fiziskā un redzamā veidā. Viņš aiziet tur, kur Viņš ir tuvu ikvienam. Mateja evaņģēlija noslēgumā Viņš mācekļiem saka zīmīgus vārdus: “Es esmu pie Jums ik dienas līdz pasaules galam!” (MtEv 28,20).
Mācekļi saņem arī kādu īpašu apsolījumu. Tiem ir jāpaliek Jeruzālemē un jāgaida 10 dienas līdz Vasarsvētkiem, ko Jūdaismā svin 50 dienas pēc Passā svētkiem jeb Lieldienām. Pār viņiem tad nāks tas Kristus apsolītais Svētais Gars.
Un Svētais Gars mācekļus, kuri līdz šim bijuši īpaši uzrunājami, paskubināmi, pārliecināmi, pamācāmi, stumdāmi un bīdāmi, kuri vienmēr ir cīnījušies ar kādiem nepārvarāmiem apstākļiem, neticību un mazticību, bailēm un šaubām, kuriem viņu raksturs vienmēr ņēmis virsroku – šos mācekļus Svētais Gars ņems Savā varā. Mācekļi tiks sūtīti, lietoti Dieva Valstības uzcelšanas darbā, Evaņģēlija vēsts nešanai tautām. Vai mācekļi bija tam gatavi, garīgi nobrieduši? Viennozīmīgi nē! Tas bija Svētais Gars, kas mainīja itin visu! Svētā Gara uguns, Evaņģēlija gaisma, Dieva mīlestības liesmas nesīs gaismu un siltumu šajā aukstajā, tumšajā, bēdu un ciešanu nomāktajā pasaulē. Cilvēkiem to nāves nolemtībā tiks dota jauna cerība, un to Dieva spēkā paveiks parasti cilvēki, Jēzus sekotāji. Tā tas vienmēr ir ar Svēto Garu. Tur nav vajadzīgs kāds mūsu briedums vai gatavība, kādi gurdi un pareizi garīgi plāni. Viņa spēku var piedzīvot, ļaujot Viņam sevi vadīt, paklausot Viņam. Dzīve kļūst jegpilna, arī mēs varam paveikt ko lielu, skaistu un būtisku, ja mums pieskaras Dieva Svētais Gars, ja vien ļaujam Viņam mūs ņemt, sūtīt, lietot.
Debesbraukšanas stāstā mēs lasām, kā mākonis jeb padebess uzņem Viņu prom no mācekļu acīm. Jēzus neuzkāpj kaut kur “augšā”, kādās “debesīs” aiz mākoņiem vai zvaigznēm, bet gan tiek uzņemts mūžīgajā Tēva valstībā – Tēva godībā, no kurienes Viņš mūsu pestīšanas labad šai pasaulē nācis, par mums, mūsu grēkiem, mūsu vietā cietis un miris, lai mūs atbrīvotu no mūžīgas nāves, grēka un ļaunuma nolemtības. Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, uzvarēdams mūsu senāko un niknāko ienaidnieku, pašu nāvi. Jā vien mēs ticam un nākam pie Viņa, mēs varam būt līdzdalīgi Viņa dzīvībā, Viņa uzvarā, Viņa augšāmcelšanās skaidrībā un priekā! Viņa tuvumā mēs piedzīvojam Debesis. Tās ir mūžīgās Debesis, kuras caur Viņu un ar Viņu skatām dziļumā, jēgā, kvalitātē.
Jā, Jēzus vairs nav redzami un taustāmi klātesošs, bet Svētā Gara spēks ir tagadnīgs. Viņš arī mūs atkal un atkal kopā sauc ap Dieva vārdu un sakramentu, draudzes sadraudzībā, liek mums darboties, neskatoties uz mūsu ierasto laika, spēka un resursu trūkumu, Viņš liek mums būt atbildīgiem par mums uzticēto, un vada mūs ticības, rīcības un gudrības ceļos, līdzīgi kā tos pirmos mācekļus pēc Vasarsvētkiem.
Tas ir tas mums apsolītais mīlestības spēks – dzīvošanai un Dieva uzticētā uzdevuma izpildīšanai šajā dzīvē. Debesbraukšanas diena un Vasarsvētki noslēdz un piepilda kādu kosmisku ciklu, Dieva nodomu: Mīlestība mūs ir radījusi, šajā pasaulē, esamībā, dzīvē saukusi, un tikai mīlestība visam dod kādu jēgu, tikai mīlestība var cilvēku pabeigt un piepildīt. Tāpat kā mūsu miesa nevar iztikt bez ēdiena un ūdens, un dvēsele nevar iztikt bez tā, kas to pamielo, tāpat arī mēs kā Dieva radītas būtnes nevaram iztikt bez tās garīgās dimensijas, kas mums tuvu nākusi līdz ar Jēzus Kistus debesbraukšanas notikumu. Šis laiks mūs aicina iet Viņa pieredzes dziļumā un skaistumā! Āmen!

🎼 Dziesmas:
Nr. 513 “Šī zeme Tava, Dievs” (jaunajās gr. Nr. 528);
Nr. 155 “Kad redzu, Dievs, es Tavu roku darbu” (jaunajās gr. Nr. 277);
Nr. 204 ”Skaistais Kungs Jēzu” (jaunajās gr. Nr. 333);
Nr. 264 ”Svētī, Kungs, un sargi” (jaunajās gr. Nr. 257).

✅ Dieva darbam Jūs varat ziedot arī ar pārskaitījumu uz draudzes bankas kontu:
Jelgavas Sv. Vienības ev. lut. draudze
Reģ. Nr. 90000429009
Konta Nr.- LV72UNLA0008000701905
Lai Dievs bagātīgi svētī katru ziedotāju!

📸 Foto: Ralfs Kokins, 2024.

🟨⬜️ ROGATE – V Svētdiena pēc Lieldienām - 2024. gada 5. maijā.

🟨 Evaņģēlija vārds - LkEv 11,1-13:
“Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: "Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus."
Tad Viņš tiem sacīja: "Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! Svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava valstība. Mūsu dienišķo maizi dod mums katru dienu un piedod mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā."
Un Viņš sacīja: "Kuram jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: mīļais, aizdod man trīs maizes, jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav, ko viņam celt priekšā - un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā; es nevaru celties un tev dot. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag.
Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.
Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skorpionu, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?"

🔹 “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.”
Vakar mēs atzīmējām Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā. Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas jau 34 gadus mēs dzīvojam brīvā valstī. Lai arī kā mums neietu, mēs tomēr esam brīvi. Latvietis nekad visā vēsturē nav dzīvojis tik labi, kā šobrīd, mums ir tik daudz iespēju izglītoties un sevi pilnveidot, aizbraukt un atbraukt, kad vien to vēlamies, īstenot savus plānus un piepildīt savus sapņus. Mēs varam brīvi ticēt un paust savu pārliecību, kopt un īstenot savu ticību brīvā valstī. Soli pa solītim mēs varam darīt savu zemi gaišāku un labāku. Lai arī kā mums dažkārt neklātos, visos aspektos mēs dzīvojam nesalīdzināmi labāk, nekā toreiz, krievu okupācijas laikā. Par to mēs varam būt tikai pateicīgi arī šodienas pasaules norišu kontekstā.
Es labi atminos 80to gadu beigas un 90to sākumu. Tolaik biju atnācis no 2 gadus ilgā obligātā militārā dienesta padomju armijā un turpināju ķīmijas studijas universitātē, un teikšu atklāti – tas, kas notika, bija kas neiedomājams un neticams! Milzīgā, šķietami tik mūžīgā padomju impērija sabruka pāris gados! Tā bija grūti aprakstāma laimes sajūta, jo, reāli domājot, tas nešķita iespējams, ka kļūsim vēl kādreiz brīvi, ka no mūsu zemes aizvāksies tik daudzskaitlīgais okupantu karaspēks, ka atkāpsies visi tie pelēkie padomju funkcionāri, partijnieki, čekisti, priekšedētāji un partijas sekretāri, viss šis brutāli represīvais aparāts. Bija grūti noticēt, ka tas padomju murgs tik ātri un mierīgi beigsies.
Tagad mēs dzīvojam brīvā Latvijā, to sākam skaidrāk apzināties un novērtēt, skatoties kaut vai uz saviem Austrumu kaimiņiem. Tomēr šodien mēs atkal atrodamies vēstures krustcelēs. Mūsu lielais kaimiņš, no kura visā garajā vēsturē nekas labs nav nācis – fašistiskā Krievija – atkal draud atņemt mums mūsu brīvību. Ir pienācis laiks likt pie malas visus savtīgos niekus un mazos kašķus, un meklēt to, kas mūsu visus var vienot. Šodien mums ir tikai viens patiesi liels izaicinājums un uzdevums – nosargāt mūsu brīvību. Kas mūs, tik dažādus, vienos? Kas dos mums drošību un patvērumu pasaules vētrās? Kas būs tas ablasta punkts, lai droši stāvētu, un vajadzības gadījumā atkal kopīgi celtos? Vai Baznīca spētu atkal vienot tautu, kā toreiz, mūsu nacionālās atmodas laikā?
Jā, tas viss ir iespējams, un tam tā vajadzētu būt, un tieši tāpēc mums šajā laikā tiek atgādināts par lūgšanu, tās spēku un vajadzību. Mēs ikdienas solī mēdzam aizmirst par lūgšanu, mums nepaliek tai laika. Šad un tad mēs atceramies par Jēzu. Kā gan lai es sekoju Jēzum, kā lai esmu Viņa māceklis šajā tik sarežģītajā pasaulē, kurā nekas nav tikai balts vai melns? Kā lai es sekoju Jēzum, kurš ir tik labs, tik skaists, tik šķīsts, tik cilvēcīgs? Viņa atbilde ir tik vienkārša: lūdz Dievu! Sarunājies ar Dievu, runā ar Viņu par visu tev svarīgo!
Ir ierasts domāt, ka ticīgajiem tas ir tik dabiski, pašsaprotami. Bet ikdiena jau prasa savu, un arī dzīvē nav atbilžu uz tik daudziem būtiskiem jautājumiem. Kā būt drošībā, kā nosargāt Latvijas brīvību? Ko Tu, Dievs, no mums sagaidi, kā lai dzīvojam, kā lai rīkojamies? Vai varam ko šodien darīt, lai rīt būtu droši?
Vienīgā īstenība, kas mums ir dāvāta – tā ir mūsu dzīve šodien, šeit, tagad. Mums jau nav rītdienas, ir tikai šodiena. Kā savulaik teicis Heraklīts: “Pasaule ik brīdi ir tā, kā izkrīt kauliņi”. Katrs brīdis ir kāda sakritība, kuras cēloņi mums nav redzami. Katrs mirklis ir kvalitatīvi atšķirīgs un neizriet no iepriekšējā mirkļa. Savulaik dižais domātājs Dekarts rakstīja, ka pasauli uztur Dieva griba, tā ir Viņa žēlastība, kurā esam un dzīvojam, kā to Bībele mums atklāj. Katru mirkli Dievs rada no jauna, tāpēc katrs mirklis, katra stunda, katra diena ir unikāla. Nodzīvot katru dienu jēgpilni. Katram mirklim ir arī savs, kvalitatīvi atšķirīgs laiks un tā ritums. Katrs mirklis ir unikāls un vairs neatkārtojams. Tas nozīmē, ka mums atkal un atkal ir vajadzīgs tas avots, tā energija, lai viss būtu un turpinātos. Un to atver un veido tieši ticība, lūgšana, kas vieno mūs ar šo avotu, no kura visas lietas tiek īstenībā sauktas un notiek. Atrast laiku Dievam! Šajā pasaulē nav neiespējamu lietu, arī mēs to esam piedzīvojuši savā nesenajā vēsturē. Tāpēc arī Jēzus māca, ka Debesu Valstība ir šeit un tagad, nevis kaut kur tālu, citā pasaulē un īstenībā. Tā ir jau šodien, nevis kaut kad. Tai jāsākas šeit un tagad, ar mums ikvienu.
“Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs”, tā mums šodien saka Jēzus. Mēs daudz ko nezinām un nesaprotam. Ir lietas, kas mūs biedē, dara nedrošus, vai šķiet tik neiespējamas. “Lūdziet”, saka Jēzus. Lūdziet, un būs, notiks un piepildīsies! Māc. Ralfs

🎼 Dziesmas:
Nr. 513 “Šī zeme Tava, Dievs” (jaunajās gr. Nr. 528);
Nr. 155 “Kad redzu, Dievs, es Tavu roku darbu” (jaunajās gr. Nr. 277);
Nr. 333 “Klints Tu esi mūžīgā” (jaunajās gr. Nr. 366);
Nr. 204 ”Skaistais Kungs Jēzu” (jaunajās gr. Nr. 333).

❤️ Šodien tika kristītas un iesvētītas Diāna Santa un Marita, un iesvētīti - Evelīna Daniela, Krišjānis un Toms. Sirsnīgi sveicam!

✅ Dieva darbam Jūs varat ziedot arī ar pārskaitījumu uz draudzes bankas kontu:
Jelgavas Sv. Vienības ev. lut. draudze
Reģ. Nr. 90000429009
Konta Nr.- LV72UNLA0008000701905
Lai Dievs bagātīgi svētī katru ziedotāju!

📸 Foto: Vivita Eiklone.