Sakārto sevi

Padoms var būt lieliska palīdzība, ja tas nācis īstajā laikā un vietā. Tomēr ir brīži, kad padomi var kaitēt. Ir arī padomi, kas ir populāri, bet var noteiktās situācijās kaitēt.

Es te iesāku dažus rakstīt, bet labprāt vēlētos, lai jūs komentāros papildinat ar ko vēl, ja kas nāk prātā.

Man ļoti interesē ģimenes psihoterapija, jo, manuprāt, izprotot ģimenes sistēmu, kurā viņš ir audzis, mēs patiesi varam izprast, kas notiek cilvēka iekšējā pasaulē.

Jāsaka, godīgi... Kad sāku taisīt šo ierakstu, tad tā aizrāvos, ka biju nepatīkami pārsteigta, ka nepietiks materiāla, lai ilustrētu visu iesākto.

Es vēl gribēju ielikt piemērus, kā bērni mēdz reaģēt uz ģimenes disfunkciju.

Ja interesē šis turpinājums citā ierakstā, ieraksti man komentārā par to.

Šonedēļ sanāca daudz pārdomas par pašvērtējuma izjūtu. Sākot jau ar to, ka .zela piedāvāja novadīt lekciju par tēmu "Mīlestība un līdzjūtība pret sevi", kas mani ļoti uzrunāja, jo bez pašvērtējuma mīlēt sevi nekādi nesanāktu. Beidzot ar tēmām, kas bijušas aktuālas šīs nedēļas terapijas vizītēs.

Un tam visam pa vidu manis pašas refleksijas par savu dzīvi.

Šis ir pavisam īss apkopojums par šo tēmu - mēģināju salikt loģiski, viegli uztverami, vizuāli, secīgi un kodolīgi.

Pēdējā laikā saprotu, ka grūti uztvert tikai tekstuālo Instagram postu info, tāpēc centīšos pati kļūt vairāk vizuāla saturā, jo domāju, ka neesmu vienīgā, kurai pēc ilgas darba dienas nepietiek spēka lai sakoncentrētos lasīt garus, sarežģītus tekstus telefona ekrānā.

Attiecībās mēs bieži meklējam saderību, drošību un līdzvērtību, bet vai esam gatavi uz godīgu un cieņpilnu dialogu, lai to veidotu?

Saderība neietver tikai kopīgās intereses vai vienādus dzīves mērķus, tā ir arī spēja empātiski uzklausīt un saprast otra cilvēka dziļākos uzskatus un jūtas.

Drošas attiecības ir tad, kad abi partneri jūtas brīvi izteikties un tiek dzirdēti.

Līdzvērtība attiecībās ir tad, ja abu vajadzības un vēlmes tiek ņemtas vērā ar vienādu svarīgumu.

Saprotu, ka šīs vērtības ir jākopj un jāattīsta katru dienu - tās nerodas maģiski vienā dienā.

Mums visiem ir atšķirīgi skatījumi uz to, kas padara attiecības veselīgas un saderīgas. Tāpēc vēlos uzzināt, kādas vērtības Jūs uzskatāt par svarīgākajām attiecībās? Dalieties savās domās komentāros! 💬✨

Tik bieži sanāk redzēt upura-varmākas dinamiku attiecībās, ka vēlējos par to uzrakstīt rakstu mājaslapā.

Sen nebiju likusi ierakstu instagramā, jo raksts paņēma daudz laika - gribējās ierakstīt arī audio formātā, lai to var noklausīties ērtā ātrumā arī cilvēki, kuriem lasīšana aizņemtajā ikdienā prasītu par daudz laika.

Tad bija problēma - kā to visu saīsināt, lai derētu instagram formātam. Tad te lūk ir mans saīsinājums no mājaslapas raksta, kurš sanāca tik garš, ka tā audio ieraksts ir 26 minūtes garš. Tāpēc nepacietīgie un aizņemtie cilvēki droši var klausīties 1.5x vai 2x ātrumā. 😃

Ļoti vērtīgi, manuprāt, pamanīt šīs lomas attiecībās, tāpēc novēlu, lai izdodas veidot apzinātāku dzīvi šajā jomā.

Bieži vien dzirdēta frāze: "Man ir bērnības trauma no tā, ka..." Lai gan nereti es šajos gadījumos nedzirdu tos notikumus, no kuriem rodas patiesi paliekošas bērnību traumas sekas, kas traucē dzīvot ikdienas dzīvi.

Tas ir tāpēc, ka cilvēki ar vārdu salikumu "bērnības trauma" saprot kādu lielu traumatisku notikumu. Protams, ir gadījumi, kad tāds arī notiek un dziļi ietekmē personību, bet biežāk ilgstošas sekas atstāj "mazo traumu" sakrāšanās.

Piemēram, ja mēs uz akmens uzliesim ūdeni, tas nezaudēs savu formu. Tomēr, ja mēs vairākus gadus no vietas pilināsim pa vienai pilītei, tad tas radīs akmenī iedobi.

Līdzīgi ir ar traumu - konkrētie notikumi šķiet tik pierasti un maznozīmīgi, tomēr ilgtermiņā tie atstāj paliekošas sekas.

Man šī tēma šķiet uzmanības vērta, jo traumu pārstrādes process ir principā tas, ko mēs darām terapijā, tāpēc ir tik daudz, ko par to teikt, ka vienā ierakstā ar to nepietiek (lai gan pirms 5 ierakstiem man ir vēl viens rakstiņš par šo tēmu).

Šī ir informācija, ko īsumā esmu apkopojusi vadoties pēc literatūras, pieredzes kā psihoterapeitam un personīgās psihoterapijas atklāsmēm.

P.S. Es pēdējā laikā daudz satura sociālajos tīklos patērēju video formātā. Iekomentējiet, ja vēlaties, lai arī es sāktu veidot saturu šādā formātā, jo nespēju izlemt, kā vēlas mani sekotāji.

Visbiežākais psihoterapijas efekts, ko cilvēki man piemin, ir lielāks miers ikdienā. Man parasti ir prieks izdzirdot, ka ir mazinājies ikdienas satraukums, jo tas nozīmē, ka cilvēks labāk prot rīkoties ar savām emocijām un komunicēt par tām.

Tieši šis ir iemesls, kādēļ izvēlējos, ka vēlos izveidot lekciju par tēmu "Kā atrast mieru sevī", kad ar runājām par meistarklases ideju. Man arī šķiet, ka šī tēma lieliski saskan ar jogu, ko Silva pasniedz.

Tā kā vietu skaits ir ierobežots (12-13 cilvēki), tad iesaku pieteikties laicīgi, ja tēma uzrunā.

Piesakoties sazinies zvanot vai rakstot . Viņa tad arī secīgi pieņems pieteikumus.
📞 +371 29 767 864

Man šķiet, ka mans instagram pēdējā laikā ir pārsātināts ar informāciju, ka man gribējās izveidot viegli uztveramu ierakstu.

Kad es sāku apgūt cilvēku zinības, tad mani tik ļoti iedvesmoja šis viss, ka es izveidoju mājās blociņu ar nosaukumu "dzīves shēmas".

Te nu esmu apkopojusi dažus konceptus, kurus esmu arī pārnesusi elektroniskā formātā.

Mēģināju visu savilkt kopā vienā kaut cik sakarīgā stāstā, lai nav pilnīgs randoms, bet, ja cilvēkiem patiks, es noteikti uztaisīšu vēl ilustrācijas, jo šis process ir man relaksējošs.

Lai viegla trešdiena. :)



📷

Šis raksts ir kopsavilkums no izdevuma "medicus bonus" intervijas ar docentu, psihoterapeitu un psihiatru Artūru Utinānu, tikai vienkāršotā, saīsinātā versijā.

Man personīgi šī informācija pavēra plašāku skatu uz dzimuma disforijas jautājumu un atbildēja uz daudziem jautājumiem par šo tēmu.

Galvenais, ko, manuprāt, ir vērtīgi atcerēties, ir tas, ka nevajag citiem uzspiest savus pieņēmumus par laimi. Piemēram, ka visiem jāaudzina bērni utml.

Sabiedrībā vislielākais satraukums bija par to, ka mēs nedrīkstam atļaut visiem mainīt dzimumu, tomēr es šaubos, vai tiešām visi to vēlēsies un pat varēs darīt, jo daudzi, kas šaubījušies par savu dzimuma identitāti pusaudža gados nemaz nebūtu spējīgi izpildīt diagnostiskos kritērijus, lai viņiem vispār šo procedūru apsvērtu. Man gribētos ticēt, ka ārsti, kas mācās vismaz 10 gadus diezgan intensīvās studijās saprot, ko viņi dara.

Ja gribās plašāk šo palasīt, tad manā mājaslapā ir garāks raksts, bet oriģinālais raksts jautājams medicus bonus žurnālam.

P.S. nezinu, vai man ir vērts uzdot sīkākus jautājumus par dzimuma maiņu, jo neesmu speciālists šajā tēmā, kā arī nekad neesmu strādājusi terapijā ar cilvēku, kurš to ir apsvēris vai reāli mainījis.

Lai gan man te neietilpa konkrēti piemēri par to, kā mēs sevi motivējam, bet galvenais secinājums, pie kura esmu nonākusi šo 5 psihoterapijas gadu laikā - pats galvenais ir būt godīgam pret sevi.

Kā, manuprāt, izpaužas godīgums pret sevi:
🟠 Apzināties, kas ir manas vērtības (kas man ir patiešām svarīgs), jo mēs nebūsim motivēti pildīt mērķus, kas nesaskan ar tām.
🟠 Spēt tikt galā ar nepamatotu kauna un vainas izjūtu, kas nereti cilvēkus motivē kustēties virzienā, kas nesaskan ar viņu patiesajām vēlmēm un vērtībām.
🟠 Spēja atteikties no piedāvājumiem, kas nesaskan ar mūsu pašu vēlmēm un vērtībām.

Minēju galvenās lietas, bet tur ietilpst arī daudzi citi punkti.

Un parasti mums nav problēmas noturēt interesi jeb motivēt sevi, ja esam apzināti par saviem īstermiņa, ilgtermiņa mērķiem un vērtībām. Kā arī, ja spējam veiksmīgi vadīt savas emocijas.

Ir cilvēki, kas atklāj savas traumas terapijas procesā. Ir arī tādi, kam ir grūti tās atcerēties. Gadās arī, kad negribas par savām traumām domāt, jo tās ir tik sāpīgas, ka iemet neizturamās emocijās.

Un tajā pašā laikā - es uzskatu, ka drosmīgie tām stājas pretī lai neļautu savai pagātnes pieredzei ļaut ierobežot savu dzīvi vai sabotažēt savu laimi.

Kad mani uzrunāja par šo tēmu gatavot lekciju , es domāju - kā lai es visu to salieku vienā lekcijā? Jo bieži vien darbs ar traumi ir ilgs darbs terapijā. Bet galvenais ir kaut mazliet palielināt apzinātības līmeni. Tāpēc tapa šis ieraksts.

Es lekcijā apskatīšu šādas tēmas:

🔸Kas liecina par emocionālo traumu? Kas ir trauma un kā tā rodas?
🔸Mūsu psihes neapzinātie procesi – to izpēte sevī. Kādēļ bieži vien nepietiek tikai loģiski apzinoties traumu?
🔸Kā strādāt ar savu bezapziņas daļu?
🔸Krīzes – ar kādām krīzēm sastopamies dzīvē? Ko darīt krīzē?
🔸Psihes aizsargreakcijas, kas traucē piekļūt mūsu sāpīgajām emocijām – kādēļ cilvēki aizsargājas noliedzot realitāti?

Tomēr droši komentārā jebkurš var ierakstīt kādu jautājumu vai ierosinājumu par šo tēmu.

Nesen sapratu, ka fakts, ka psihoterpijas metodes atšķiras nav visiem tik pašsaprotams, cik tas ir man. Un loģiski, jo esmu pavadījusi daudz laika pētot šo tēmu.

Psihoterapija palīdz cilvēkiem risināt emocionālas, uzvedības un savstarpējo attiecību problēmas, un psihoterapiju novirzienu skaits ir ļoti plašs un daudzveidīgs, un tas turpina mainīties. Tomēr ir vairāki galvenie psihoterapijas novirzieni - kognitīvā uzvedības terapija (KBT), psihodinamiskā terapija, ģimenes terapija, krīžu terapija, eksistenciālā terapija, klienta centra terapija u.c.

Katram no šiem novirzieniem ir savas unikālas metodoloģijas, lai palīdzētu cilvēkiem uzlabot savu emocionālo labklājību, līdz ar to katram no tiem arī ir raksturīgs noteikts ilgums un konkrēts mērķis.

Šajā rakstā apskatīju pasaulē biežāk praktizētos un visvairāk pētītos psihoterapijas veidus un to mērķus.

Bet par katru novirzienu vissīkāk varēs pastāstīt speciālists, kas tajā praktizē.

Ieraksts, kas man nāca sarežģītāk, jo:
🔸 Man jau ir 2 ieraksti par šo tēmu, bija jāskatās lai nedublētos
🔸Bija pārdomas par to, vai es varu vispār definēt vārdu "gudrība", vai varbūt to saukt par "atziņas"
🔸 Pēdējās nedēļās nebija pietiekami laika lai pieķertos satura veidošanai.

Bet katrā ziņā būšu priecīga ja kas no šī rezonēs un būs vērtīgs.