Romānu un stāstu autors Arvīds Deģis

INTERVIJA AR ARVĪDU DINIJU DEĢI, KURŠ ATZĪST: “RAKSTNIEKS NEKAD NEVAR ZINĀT, KĀ VIŅA STĀSTS IETEKMĒS CILVĒKUS”

Arvīd, Jūs esat gan atzīts rakstnieks, gan profesionāls žurnālists ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi. Kā tas ir ietekmējis Jūsu daiļradi? Vai tas dod kādas priekšrocības Jūsu romānu rakstīšanā?
Jā, žurnālistika ir bijis mans skatu punkts kopš 1990–to gadu vidus, it kā pavērts logs uz sabiedrības dzīves iepazīšanu, ar ko esmu saticies ikdienā. Tā ir mana “zelta rezerve” – daudzie novērojumi un uzklausītie cilvēkstāsti, kas iepīti manos romānos, un tagad jau arī īsstāstos. Esmu ievērojis, ka cilvēku patiesās sejas nereti slēpjas aiz ikdienas maskām, un, strādājot žurnālistikā, mani fascinēja atklāt, kas slēpjas aiz šīm maskām. Turklāt autoram – vīrietim pietrūkst tiešas un nepastarpinātas saskarsmes ar sieviešu iekšējo pasauli, tāpēc šādas pieredzes ir rūpīgi jāuzkrāj un jāpieraksta radošajos blociņos.

Jūs bieži izmantojat alter-ego tēlus kā Ediju Kāli, Mārci Trommelu vai Norbertu Nešperovski. Kā šie tēli piedzimst, un kāpēc viņi ir tik svarīgi Jūsu daiļdarbos?
Es domāju, ka katrs rakstnieks kaut kādā veidā atspoguļo sevi savos varoņos. Nepiekrītu gan literatūrzinātnieku viedoklim, ka prozas autori visu mūžu raksta vienu romānu dažādās variācijās un zem dažādiem nosaukumiem. Mani alter–ego vienkārši uznira no manas zemapziņas vai personības dzīlēm un pieteica pretenzijas uz tiesībām dzīvot. Edijs Kālis romānā “Nesodāmais avantūrists”, Norberts Nešperovskis romānos “Ulmaņlaiku bohēmas gūstā” un “Cepļa pēdējā kaislība” – tie ir mani koridora spoguļi, kuros ieraugu kādu daļu no sevis, bet reizē viņi ir arī neatkarīgas personības, kas pretojas un runā pretī. Noteikti es necienītu savus galvenos varoņus, ja viņi kļūtu par maniem marionetēm. Tie ļauj man brīvāk paust idejas un dzīves uzskatus, kas dažkārt ir pretrunīgi vai pat riskanti. Šie alter–ego ļauj brīvi runāt, provocēt un, manuprāt, lasītājiem tas patīk.

Cik komfortabli ir Jūsu radīšanas apstākļi?
Esmu pateicīgs savai dārgajai sievai Elīzai, ar ko esam nosvinējuši jau 10 gadu kāzu jubileju un kura pirms pusotra gada ir noīrējusi divstāvu māju klusā apkaimē, kur varu radīt savā atvērtajā kabinetā un pagrabstāva divu kvadrātmetru birojā – pilnīgā vientulībā. Mana pārbaudītā prakse ir tāda, ka uz austiņām vidējā skaļumā skan laba, melodiska mūzika, lai atslēgtu mani no ārpasaules. Biroja krēslam jābūt grozāmam, kas nespiež un pa labai rokai jābūt karstai tējai ar medu, kā arī uzkodām – žāvētiem augļiem, riekstiem vai svaigi sagrieztiem augļiem. Tāpat man svarīgi, ka varu rakt zemi, stādīt puķes vai krūmus un laistīt, vai grābt kritušās lapas. Jo fiziski izkustoties, smadzenēm pieplūst vairāk skābekļa.

Kā Jūs raksturotu savu rakstīšanas procesu? Vai rakstāt pēc kāda noteikta plāna vai ļaujaties iedvesmas impulsam?
Es bieži sāku ar ideju vai tēmu, kas mani aizrauj, nereti tas ir grāmatas nosaukums, kas piedzimst nez no kurienes, un tad viss pamazām fantāzijā attīstās. Dažreiz es rūpīgi plānoju notikumu hronoloģiju, zīmēju shēmas, modelēju varoņu savstarpējo attiecību izmaiņas, nodaļu galvenos notikumu atrisinājumus, bet citkārt ļauju sev brīvi sekot iedvesmai. Jo piekrītu kolēģiem, ka romānu var sākt rakstīt no jebkuras vietas – kaut vai no vidus, galvenais ir ielēkt tā vidē un iejusties atmosfērā, lūkojoties apkārt ar varoņu acīm. Rakstīšana ir dialogs – starp mani un varoņiem, starp mani un lasītāju. Ja vienā brīdī jūtu, ka stāsts pats sevi pārskatījis un tā iekšējā loģika prasa mainīt sižetisko virzienu, es tam ļaujos.

Jūs esat sacījis, ka rakstniekam ir tikai viens skolotājs – viņa lasītājs. Ko Jūs domājat ar šo atziņu?
Tā nešaubīgi ir patiesība. Rakstnieks, neatkarīgi no sava talanta vai pieredzes, nekad nevar zināt un paredzēt, kā viņa stāsts vai romāns ietekmēs cilvēkus. Lasītājs ar savu izpratni un emocijām piešķir stāstam/romānam papildus dimensijas, jo literārs darbs piedzimst tikai lasītāja galvā. Nodrukātais manuskripts ir tikai izejmateriāls vai vadmotīvs un orientieri lasītāja līdz–fantazēšanai. Tāpēc jebkuri lasītāju viedokļi ir svarīgi – viņi Fokusa grupā norāda man virzienu, kurā radoši augt un profesionāli pilnveidoties.

Kas ir Jūsu Fokusa grupas sastāvā?
Tie ir manu rakstnieka personīgo lapu FB.com aktīvākie sekotāji, kas piekrituši un izrādījuši interesi dalībai šajā Fokusa grupā. Socioloģijā “fokusa grupa” ir tāda pētījuma datu ieguves metode, kurā izmanto atvērtu grupas mijiedarbību, lai moderators (pētnieks), šajā gadījumā autors, gūtu dziļāku izpratni par dalībnieku attieksmēm un viedokļiem. Fokusgrupas dalībnieki var mijiedarboties un savstarpēji reaģēt uz citu dalībnieku viedokļiem, līdzīgi kā tas norisinās Lasītāju diskusiju klubiņos publiskajās bibliotēkās, tikai šeit tas ir tiešsaistē.

Vai Jums ir kāds mīļākais citāts vai doma, kas raksturo Jūsu pašreizējo attieksmi pret dzīvi?
Jā, šobrīd man ļoti rezonē Albēra Kamī doma: “Tu nekad nebūsi laimīgs, ja vienmēr meklēsi laimi. Tu nekad pa īstam nedzīvosi, ja vienmēr meklēsi dzīves jēgu.” Tā man atgādina, ka ir svarīgi dzīvot mirkļa sajūtās un baudīt to, ko dzīve tev dāsni piedāvā. Rakstīšana arī ir mans veids būt klātesošam šajā Zemes realitātē, atstāt tajā savu radošo nospiedumu.

Kā Jūs izvēlaties tēmas saviem romāniem? Piemēram, jūsu piektajā publicētajā romānā “Lakstīgais Aptieķnieks” tas bija Mērsraga pagasts šķērsgriezumā ar aptiekāru Ernestu Deģi notikumu centrā.
Dažreiz romānu tēmas atnāk pie manis negaidīti, kā tas bija ar teiku par pirātu Trommelu no Mellsila, citkārt es meklēju tās pagātnē (arhīvos, bibliotēku fondos) vai laikabiedru atmiņās un presē. “Lakstīgais Aptieķnieks” radās no vēlmes iedziļināties viena konkrēta, manai dzimtai piederīga vīrieša apsēstībās un viņa ambīcijās. Tā ir arī refleksija par to, kā cilvēks aizrautīgi alkst īstenot savu izpratni par laimi, pat tad, ja tā var būt postoša sievai un dēliem. Vienlaikus šis romāns ir mana atzīšanās mīlestībā pirmskara Mērsraga kūrortam. Cik zinu, daudzi mērsradznieki to atzinīgi novērtējuši un pievienojuši savām mājas bibliotēkām.

Kas Jūs iedvesmo visvairāk – vēsturiskas personības, populāri literārie varoņi, vai kāds no Jūsu dzīves liktenīgajiem cilvēkiem?
Mani iedvesmo gan vēsturiskas personības – piemēram Grāfs Kaļiostro, hercogs Jēkabs fon Ketlers, barons Hieronīms fon Minhauzens, Saksijas Morics, izcilie Ulmaņlaiku uzņēmēji Kristaps Morbergs, Fricis Grauds u.c., gan cilvēki, kas bijuši nozīmīgi manas dzīves pagrieziena momentos. Esmu iepazinis daudzus unikālus tipāžus, kas vēlāk kļūs par romānu varoņu prototipiem. Tomēr atšķirībā no dažiem latviešu literatūras klasiķiem, man šie romānu tēli vienmēr ir sintezēti vismaz no 2–3–4 cilvēkiem. Šie cilvēki savā veidā iemieso laiku un sabiedrības garu, un tas man šķiet ļoti pievilcīgi, jo viņi ļauj padarīt manus stāstus un romānus patiesākus un iedarbīgākus.

2023. gada beigās kļuvāt par līdzīpašnieku un galveno redaktoru mazai izdevniecībai “LatBooks”. Kas Jūs pamudināja spert šo soli?
Kā autors agrāk esmu vairākkārt sadarbojies gan ar apgādu “Turība”, gan apgādu “Jumava”, bet esmu atvērts arī citu izdevniecību piedāvājumiem izdot manus vēsturiskos romānus, konkrēti no topošās triloģijas “Heroiskais laikmets”. Vienīgais, kas mani neapmierina Latvijas grāmatniecībā, ir ilgā gaidīšana uz manuskripta pārvēršanos iesietā grāmatā, kas var sasniegt pat 18 līdz 24 mēnešus. Esmu vienmēr apzinājies, ka rakstīšana un grāmatu izdošana ir saistīti, tomēr ļoti atšķirīgi procesi. Kā rakstnieks es izjūtu radošo prieku un gandarījumu arī tad, ja stāstu krājums vai romāns dzīvo tikai mana portatīvā datora folderī, bet kā līdzizdevējam man jāuzņemas atbildība par apgāda finansiālajiem rezultātiem īstermiņā un ilgtermiņā. Mēs ar kompanjonu Raivi, kad nopelnīsim lielāku apgrozāmo kapitālu, vēlamies dot jauniem oriģinālliteratūras autoriem iespēju tikt sadzirdētiem un nodrošināt mūsu lasītājiem vērtīgus, kvalitatīvus darbus īpašās grāmatu sērijās. “LatBooks” ir viens veids, kā to īstenot, bet ne vienīgais. Visas mūsu izdotās un pārizdotās grāmatas kopš šā gada jūnija vidus vienuviet nopērkamas e–grāmatnīcā: https://latbooks.eu ar piegādi nevien visā Latvijā, bet arī visas Eiropas Savienības ietvaros.

Jūsu stāstu krājumi nes diezgan intriģējošus nosaukumus – “Retroseksuāļi”, “Saulaini stāsti par drūmiem mīlētājiem” un “Tukuma Raksturi”. Kā šīs ieceres radās?
Krājums “Retroseksuāļi” ir viegli ironiski īsstāsti par tradicionālas orientācijas sieviešu un vīriešu attiecību peripetijām, kur esmu savācis košas epizodes no savas paaudzes un kura sarakstīšanai izlietots VKKF radošās stipendijas atbalsts. “Saulaini stāsti…” aizsākās pirms 10 gadiem, kad uzrakstījās pirmais īsstāsts par Ādamu un Ievu, vēlāk tam piepulcējās intriģējoši un pikanti atgadījumi no pasaulslavenu mīlnieku biogrāfijām, kas mani spēja emocionāli aizkustināt. Nerakstu par to, kas man neizraisa līdzjušanu. Abi šie krājumi tiks atvērti 14. novembrī plkst 19.00 Rīgas centrā, apgāda “LatBooks” rīkotā un reklamētā pasākumā. Kā Tukumā deklarētam autoram “Tukuma Raksturi” ir mana pateicība šai pilsētai, kur es ieprecējos: trāpīgie novērojumi par mazpilsētas dzīvi un unikālām personībām, kas dzimuši tieši Tukumā, bet paveikuši lielas lietas un iemūžinājuši sevi vēsturē. Tā sarakstīšanai savukārt ir saņemta Tukuma novada Domes radošā stipendija.

Lūdzu raksturojiet, kas ir visgrūtākais un vispriecīgākais rakstnieka darbā?
Visgrūtāk ir tad, kad stāsts neattīstās un kad ir jāpieliek lielas pūles, lai izlauztos cauri “radošajam tukšumam” vai iekšējai frustrācijai, kas var robežoties ar radošu depresiju. Un tad, kad tavi ģimenes locekļi sākotnēji nenotic radošā darba iecerei, iekams tā nav pilnībā realizēta. Nedrīkstu šai skepsei ļaut paralizēt autora radītgribu. Bet vislielāko prieku es gūstu, kad redzu, ka mani daiļdarbi atstāj iespaidu uz lasītājiem, kad uzzinu, ka uz tiem kādā publiskā bibliotēkā veidojas rindas un kāds/kāda ir guvuši jaunas atziņas vai vienkārši izbaudījuši garšīgu un dinamisku sižetu. Tas ir mana rakstnieka uzdevuma augstākais punkts.

Kādi ir Jūsu tuvākās nākotnes plāni? Vai lasītājiem drīz gaidāms kāds šajā intervijā neminēts daiļdarbs?
Tuvākie plāni ir draugu un atbalstītāju lokā atvērt/ieskandināt abus īsstāstu krājumus “Retroseksuāļi” un “Saulaini stāsti par drūmiem mīlētājiem” un ielaist tos Latvijas grāmatnīcu tīklā. Tāpat šobrīd aktīvi strādāju pie stāstu krājuma “Trauksmainie Deviņdesmitie”, kas, cerams, tiks pabeigts nākamgad pavasarī. To došu jebkurai no lielajām izdevniecībām, kas par to izrādīs interesi. Diemžēl, pirmās divas tā versijas (2020 – 2022) izbrāķēju un tās tika pārstrādātas, jo esmu ļoti prasīgs pret paša prozas kvalitāti. Tā būs visai skandaloza liecība par sarežģīto laiku, ko Latvijas sabiedrība un katrs no mums piedzīvoja deviņdesmitajos, un kā tas ietekmēja mūsu likteņus un tiekšanos pēc ģimenes labklājības. Un tajā plašā plejādē darbojas gan bandīti, gan miljonāri un dažāda kalibra blēži, kuru intereses un mērķi nereti bija diametrāli pretēji. Tāpat man ir vairāki citi plāni par garākiem romāniem, kurus vēl neesmu gatavs atklāt, bet ceru, ka tie būs tikpat aizraujoši, kā līdz šim izdotie. Esmu sapratis, ka no sešiem līdzšinējiem maniem romāniem divi ir labi, četri uzrakstīti normālā līmenī. Neprecizēšu, kas ir kas. Tomēr mans kā romānista pienākums ir tiekties pēc meistarības, ko var panākt, rakstot 24/7 režīmā. Nevis sacenšoties ar manas paaudzes kolēģiem literatūrā, jo neesmu meinstrīma autors, bet ejot savu individuālo ceļu.

Visbeidzot, ko Jūs ieteiktu iesācējiem rakstniekiem, kuri vēlas sākt savu ceļu literatūrā vai izlauzties līdz publikas atzinībai?
Izkopt savu stilu, radošo rokrakstu un balsi. Nekopēt un neatdarināt citus, ja vien tie nav tev radniecīgi autori un tavs radošais gars ar tiem cieši nesasaucas, kā man ar Pāvilu Rozīti vai Rutku Tēvu. Ja ir laiks un nauda, tad noteikti studēt Liepājas Universitātes rakstniecības maģistrantūrā. Ja ir pacietība un pazemība, tad piedalīties Latvijas Rakstnieku savienības un Ronalda Brieža kūrētās meistardarbnīcas prozā. Lai topošajiem rakstniekiem ir drosme būt patiesiem un iedziļināties pašiem sevī. Jo rakstnieka dvēselē glabājas visas pasaules gudrība un visas cilvēces kolektīvā pieredze, tikai jāiemācās atdarīt durtiņas uz šīm zināšanām. Lai viņi neatkāpjas no savām trakajām iecerēm un atrod laiku divvientulībai ar tekstu un domu plūsmu – jo ikvienam (-ai) autoram (-ei) ir savs stāsts, ko tikai viņš/viņa var vēstīt plašākai publikai, kas vēl lasa grāmatas latviešu valodā.

Paldies par sarunu!
Jums paldies par tādiem urķīgiem jautājumiem, kas lika man kā rakstniekam aizdomāties un izpaust, ko vairāk, nekā vēlējos.

Intervēja Dace Lapiņa, “Dobeles Balss”
Foto: Ēriks Reiss un Raimonds Deģis

"RETROSEKSUĀĻI" KRĀJUMA AUTORAM JAU BĒRNĪBĀ PATIKA MEITENES

Kad atveru veco fotoalbūmu, kur atrodamas bildes no piecgadīgo grupas Juglas bērnudārzā, atceros, kā man nepatika dejot un es sakautrējos, tomēr dejoju, jo man simpatizēja briļļainā blondīne Renāte, kuru vairs dzīvē neesmu saticis...

1.Bildē "darbs, miers", esmu pēdējais labajā pusē.
2.Deju zālē esam ar Renāti pašā labajā stūrī.
3. Kopbildē esmu pa vidu starp divām meitenēm.

IEPAZĪSTINU AR FRAGMENTU NO ASTOTĀ ROMĀNA “ŠIVERĪGAIS KAVALIERIS GRĒVIŅŠ"

Čaks sēdēja uz sagumzīta spilvena lotosa pozā, raugoties tieši uz Austras Skujiņas degošajām acīm. Istaba bija klusa, viņu apņēma tikai dzejas enerģija un neizteikta spriedze, kas gruzdēja gaisā. Austra, ar saviem pusgariem, tumšiem matiem un ekstravaganto izskatu, šķita nepārspējama un pārāk intensīva pat viņam, bet viņas dzejas pasaule vienmēr vilināja. Šovakar viņa bija runīga un nemierīga, kā parasti. Taču tagad viņas vārdi iecirtās Čaka apziņā.
– “Es gribu, lai tu esi mana bērna tēvs,” viņa izsacīja, tās bija smagas un vienlaikus bezkaunīgi vienkāršas rindas.
Čaks uz mirkli apklusa, šķita, ka pasaule pārstāj griezties ap savu asi. Viņam bija ierasts dzirdēt Austras izteikumus, kurus citi sauktu par pārgalvīgiem vai pārdrošiem. Viņa runāja par mīlestību, nāvi un dzīvi tik brīvi, ka robežas bieži vien izdzisa, kļūstot par dzeju. Bet šī prasība bija citāda. Tajā bija kaut kas vairāk par dzeju. Tas bija pārbaudījums, kuru viņš, apzinoties visu savu dzejnieka pašlepnumu, nespēja pieņemt.
– “Tu neprātīgi mīli Grēviņu,” viņš teica lēni, bet vārdi skanēja tā, it kā tiem būtu jāatšķetina viss sarežģītais jūtu mudžeklis starp viņiem.
Austra pasmaidīja ar rūgtu un nenoteiktu smaidam līdzīgu kustību. “Grēviņš ir... pagātne,” – viņa atbildēja, tomēr viņas balsī bija neslēpts sāpīgums, jo patiesībā Grēviņš viņu nekad nebija pilnībā atbrīvojis. “Es runāju par tevi un mani. Par to, kas varētu būt mūsu starpā. Intīmi un pārējai pasaulei neaizsniedzami.”
Taču Čaks jutās citādi. Viņš skaidri saskatīja viņas izmisumu, viņas nepiepildīto mīlestību pret Grēviņu, kas nebija nekas cits kā zaudējums, no kura viņa nespēja pilnībā atkopties. Viņš negribēja būt tikai vēl viena pietura viņas nesātīgajos meklējumos pēc mīlestības, kas nekad nebūs viņai līdz galam pieejama. Viņš bija novērojis, kā viņas plašā sirds savelk ciešus mezglus ap vīriešiem, bet viņš pats – Čaks, nebija gatavs būt tādos mezglos iepinies.
Viņam bija savas kaislības, taču tās bija neapzinātas un neizteiktas. Viņš atcerējās Mirdzu Bendrupi – skaisto, nepilngadīgo dzejnieci, kura viņam šķita kā zieds, kura gribēja būt kā bite, taču viņa būtība bija pārāk tīra, pārāk smalka, lai pilnībā mestos iekšā šādās attiecībās. Viņš atcerējās to sievieti no zeķu veikala ar pārlieku dziļo izgriezumu, kuras uzvedība pēc ceturtās izdzertās liķiera glāzes viņa istabā pārkāpa robežas, taču viņš bija pārāk nobriedis, lai ļautos tādām mirkļa izklaidēm, kā to darīja viņa labākie draugi.
– “Es tomēr nevaru,” viņš teica, beidzot izelpojot it kā no visa sava ķermeņa dziļumiem.
Austra sarauca pieri. “Kāpēc?” – viņa prasīja paskaidrojumus.
Čaks klusēja. Kā lai izskaidro to smalko, neredzamo skabargu, kas iedūrusies viņu starpā? Tā bija Austras intensitāte, viņas alkas pēc visa vai nekā, kas bija tik sveša viņa paša lēnajam un nosvērtajam kasiera un dzejnieka raksturam. Tā bija viņa spēja apbrīnot šo dzejojošo mašīnrakstītāju no blakus dzīvokļa, bet nespēja saistīties tik dziļi, kā viņa to gribēja. Tā bija viņa skaudrā atklāsme, ka Austra negribēja bērnu no viņa kā no tuva cilvēka, bet gan no viņa kā no populāra dzejnieka. Un tas bija pārāk daudz prasīts.
Viņš viegli pakustējās uz grīdas spilvena, sajūtot nepārvaramu vēlmi izvairīties no viņas caururbjošā skatiena.
– “Tu meklē kaut ko tādu, ko es nevaru tev dot,” viņš atbildēja, cenzdamies neļauties viņas kaislīgā ķermeņa izdalītajai smaržai.
Austra spēji pagriezās un vērās loga virzienā, kur bija tikai klusuma un svešuma klātbūtne. Skabarga, ko viņa tik ilgi neredzēja savā acī, pārvērtās par baļķi viņu starpā: no vienas puses Austras nespēja atlaist savu pagātni, no otras – Čaka nevēlēšanās kļūt par vēl vienu viņas nepiepildītās mīlestības stāsta upuri.

Arvīds Deģis
Sacerēts 22.10.2024.

ESMU CĒLIES NO GRUNTĪGIEM KRODZINIEKIEM

Mans vecvectēvs no tēva puses - Jēkabs Deģis bija krogus īpašnieks Rīgā, Katlakalnā.
Esmu vairākkārt gribējis atvērt mazu, ceļojošu pirātu krodziņu. 2014. gadā ar brālēnu Raimondu Deģi pat bijām uzrakstījuši kredīta pieteikumu "ALTUM" programmā, labi, ka mums toreiz naudu neiedeva, jo ko gan mēs darītu gada tukšajos mēnešos?
Tomēr Engures kafejnīca "Pirāts" man rosināja fantāzijas - kā būtu, ja tā piederētu man?

KURŠ TEICA, KA SUNS UN JŪRASCŪKA NEVĒLAS SVINĒT HELOVĪNU?

Tā kā mūsmājās dzīvo gan sunene Fēra, gan jūrascūciņas Lufsija un Diāna, sākam meklēt iedvesmojošus tērpus, lai viņas sapucētu par godu gada spocīgākajiem svētkiem.

ES GANDRĪZ KĻUVU PAR DAIĻDĀRZNIEKU

Ja man būtu labākas sekmes priekšmetos "Botānika" un "Latīņu valoda", tad būtu pabeidzis Bulduru Dārzkopības tehnikumu. Un, ja es nebūtu līdz ausīm samīlējies puķkopības studentē Anetē, kas bija aizņemta meitene, tad man nerastos doma pamest BDT un atgriezties vidusskolas klasē ar humanitāru novirzienu.
Bet, lai vai kā, arī šobrīd labprāt apmeklēju ziedu svētkus Rīgā, Botāniskajā dārzā un Bulduros, stādaudzētavu izpārdošanas un esmu iekopis dažas puķu dobes gar manas sievas noīrētās mājas sienu.
Ja ziemcietes labi uzziedēs nākošvasar, tad padalīšos ar šīm ziedēšanas bildēm savā rakstnieka lapā. Apsolu!
Lai Jums pietiek laika hobijiem un ir vēlme radīt skaistu vidi ap sevi!

RAKSTNIEKS ARVĪDS DEĢIS SARAKSTĪJIS DIVUS INTRIĢĒJOŠUS KRĀJUMUS

Pēdējo divu gadu laikā profesionālais rakstnieks A. Deģis ir sagatavojis divu reālistisku stāstu krājumu manuskriptus – “Retroseksuāļi” un “Saulaini stāsti par drūmiem mīlētājiem”.
Ja “Retroseksuāļos” autors vairāk iztirzā vīrieša un sievietes attiecību peripetijas un pārsteigumus, ko novērojis savā paaudzē, tad otrajā viņš ar azartu izmeklē padsmit slaveno pāru dzīves zīmīgos mirkļus – no Ādama un Ievas līdz Rainim un Mēnesmeitiņai, no Napoleona Bonaparta un Žozefīnes Bogarnē līdz Ādolfam Hitleram un Evai Braun, no Alēna Delona un Romijas Šnaideres līdz pat Bilam Klintonam un Monikai Levinski.
Abi krājumi tiks atvērti Rīgā, 14. novembrī, bet būs pieejami iegādei arī apgāda “LatBooks” e-grāmatnīcā – https://latbooks.eu ar piesūtīšanas iespējām visā Latvijā.
Apgāda cena katram no šiem krājumiem – 9,99 EUR (atsevišķi būs jāmaksā par piegādi).
Tāpat tiek risinātas sarunas, lai A. Deģa daiļdarbi drīzumā būtu nopērkami grāmatveikalos Dobelē un Aucē.

Izdevējs Raivis Penezis

NETRAUCĒT - RAKSTNIEKS STRĀDĀ VAI LASA!

Kad esmu koncentrējies uz sev tīkamu lasāmvielu, ko sarakstījis radniecīga kaluma autors, kļūstu viegli neciešams un mani traucē jebkurš troksnītis mājās.
Pats apzinos, ka tas nav labi pret ģimenes locekļiem, tāpēc vismaz sapucējos pirms mīļākās grāmatas pārlasīšanas.

TIK ILGI KLĪDU PA JELGAVU AR PIEDZĒRUŠO STUDENTU PĀRINIEKOS, ka izdevās absolvēt Latvijas Lauksaimniecības universitāti 2018. gada vasarā.

Ir vakars vēls, un lietus līst.
Pa Jelgavu/Vecrīgu kāds students klīst.

Viņš klīst un klīst, līdz apstājas
Pie kādas mazas būdiņas.

Viņš trīsreiz klusi pieklauvē –
Jel laidiet mani pajumtē.

Bet saimnieks liek to ārā dzīt,
Viņš klīst un klīst, līdz zemē krīt.

No rīta saule sērīgi
Pie Driksas/Daugavs atrod slīkoni.

Bet mājās māmiņa to gaid,
Tā gaid un gaid, un nesagaid.

Cits vakars vēls, cits lietus līst,
Pa Jelgavu/Vecrīgu cits students klīst.

ŠĪ IR TĀ VIETA, KUR VISS NOTIKS jau 14. novembrī no plkst.19.00, kad Rīgā, Elizabetes ielā "MASA STUDIJA" telpās būs saviesīgs pasākums sakarā ar divu manu krājumu "Retroseksuāļi" un "Saulaini stāsti par drūmiem mīlētājiem" oficiālu atvēršanu.

Ieplānojiet to savā kalendārā un pierakstieties uz apmeklējumu šeit, lai apgāds "LatBooks" var sarūpēt viesiem pietiekami daudz sēžamos un vīnu ar rezervi:
https://www.facebook.com/events/3385261181769979/?acontext=%7B%22event_action_history%22%3A[]%7D

MANA SIEVA ELĪZA VAR BŪT LAIMĪGA, jo viņa būs pirmā un izredzētā, kam lasīšu priekšā sava jaunākā stāstu krājuma "Retroseksuāļi" fragmentus, turklāt intīmā atmosfērā un cienājot viņu ar labu sarkanvīnu...

TOPOŠAIS RAKSTNIEKS UN MEŽS

Reti kurš atceras, kā Breša zemnieku laikā ap 1991.–1992. gadu Vidzemes (Matīsa) tirgū spontāni izveidojās darbinieku salīgšanas birža, novēršot darbaspēka deficītu laukos. Šis savdabīgais ‘’vergu placis” kļuva populārs ar to, ka darba meklētājiem bija jāmāk sevi izreklamēt un izkaulēt labākus darba un sadzīves nosacījumus. Es, kā jau precēts vīrs, gribēju uzturēt savu sievu, tāpēc Rīgas rūpnīcu bezdarba laikā nekavējos izmantot savu iespēju Vidzemes tirgū. Par laimi, neviens man zobus neskaitīja un roku, kāju muskuļus neapčamdīja.
Turīgs jaunsaimnieks Alfrēds no Strenču apkaimes ar mani vienojās par meža gāšanu ar motorzāģi Družba, lai atbrīvotu pirmās Brīvvalsts stigu puskilometra garumā. Mazliet samelsos, ka protu apieties ar družbu, ko bija redzējis tikai televizorā. Vienojos par 600 rubļu algu par divām nedēļām, kā arī par četrreizēju ēdināšanu, cik tik lien māgā.
Jaunsaimnieks saistības ievēroja. Man ļāva gulēt līdz 10-iem, pabaroja sātīgi un tad aizveda uz mežu. Līdz pusdienu gongam bija jāgāž koki un jāapcērt stumbriem zari. Mati ceļas stāvus no domām par darba drošību, jo, būdams pārgalvīgs jauneklis, nezināju, kā krīt koki un kā tiem jānodrošina krišanas virziens. Gāzu uz aklo. Pēc pirmajiem kokiem apklusa družba un ar katru nākamo stundu bija ilgāk jānopūlas, lai to piešķiltu. Otrajā dienā viss atkārtojās sekmīgi. Biju pavirzījies pārdesmit metrus uz priekšu pa aizaugušo stigu. Pusdienu siltās uzkodas bija uzservētas uz galdauta – aiz blīvās koku sienas, kam nācās izcirsties cauri – gluži kā Sibīrijas izsūtīto lēģeros. Vēders dzina labāk par šerpu vagaru.
Taču trešajā dienā sāka smidzināt nepatīkams lietutiņš, un man uz plaukstām parādījās tulznas, tad čūlas, vātis. Kā stūrgalvīgs meža gāzējs vairs necentos iedarbināt nepaklausīgo družbu, bet cirtu 20–25 centimetru platos baļķus ar cirvi pie pašām saknēm. Sen vadījos pēc aušas principa – ja nepamēģināsi, tad neuzzināsi, ka kaut ko neproti. Kāds liepas stumbrs krītot man sāpīgi noskrāpēja muguru, bet odi, knišļi sakoda seju, kaklu, pakausi. Līdz pusdienām izcietu un pēc tam mana dūša saplaka. Pieēdis pilnu māgu, pagrābu no plaukta dzīvojamā istabā trīs rubļus biļetei. Savas meža cirtēja gaitas pametu, lumpačodams pāri pļavām uz tuvāko tālsatiksmes autobusa pieturu.
Labi, ka ar drošības tehnikas noteikumu ignorēšanu paglābos dzīvs un vesels. Noberztās plaukstas dzija vēl divas nedēļas, kurās bija jāuzklausa sievas Sinilgas žēlabas un gaudas par naudas trūkumu. Visticamāk jaunsaimnieks pēc šī gadījuma pieņēmās prātā un rūpīgāk izvēlējās nākamos algādžus saviem īpašumiem.

P.S.
Fragments no pirmā romāna "Nesodāmais Avantūrists".

KAD MEITAS PIELŪDZĒJI SOLA IEDOT PA SEJU

Man ar vecāko meitu Nadīnu Deģi ir tikai 19 gadu vecuma starpība.
Tāpēc nereti ir gadījies tā, ka Rīgas naktsklubos uzskrienam viens otram virsū (pirms 2010. gada) un joka pēc esam izmetuši kādu draisku danci. Tad viņas pielūdzēji, kas meta uz viņu acis, ir aicinājuši iziet laukā - "parunāt"...
Šī bilde tapusi 2016. gada marta beigās, kad bijām randiņā - kopīgās pusdienās uz meitas izvēlētu restorānu, lai tāpat vien pačalotu par dzīvi...

Objektīva žurnāla "FHM" (rakstnieka Edmunda Frīdvalda) īsrecenzija par "Marijas ielas koķetēm":
Tā vairāk ir Aleksandra Čaka Rīga bez poētiskiem izskaistinājumiem, nevis naiva „Latvijas laiku” glorificēšana, piedēvējot tolaik dzīvojošajiem tuvu vai bezgrēcīgu eņģeļu vaibstus.
Nosacīti šo stāstu par sarkano lukturu pilsētu varētu uzskatīt arī par vēsturisku vēstījumu, jo dzīves virpulī ierauto personāžu dzīvesstāsti stāstīti tiešā saistībā ar tā laika vēsturisko un politisko situāciju, minot pat konkrētus sīkumus par valsts liekulīgajiem centieniem netiklības apkarošanas jomā, kam braši turas pretī izklaides iestāžu turētāji, izdomājot arvien rafinētākus paņēmienus savas eksistences turpināšanai.
Un ne tikai vēsturiskās, bet detaļas vispār ir tās, kas iepūš dzīvību šīs grāmatas lappusēs, vienalga, vai runa būtu par kungu modēm vai šampanieša vannām, kurās turīgi kungi peldina savas favorītes.

Kad un kā lasīt: Miksējot šampanieti, fokstrotu un sēžu protokolus, kuros tiek apraudāta nācijas demogrāfiskā situācija.

Publicēts "FHM", 2012. gada oktobra numurā.

Izdevēju piezīme:
Šis romāns ir pārstrādāts un pārizdots 2024. gadā - topošajā "Nakts romānu" sērijā ar jaunu nosaukumu: https://www.latbooks.eu/books/item/romani/nakts-romani/ulmanlaiku-bohemas-gusta/

PALDIES APGĀDAM "TURĪBA", KAS IZDEVA MANU IV. ROMĀNU "KR. MORBERGS - NO BASKĀJA PAR MULTIMILJONĀRU"

Kristaps Morbergs – būvuzņēmējs un filantrops, kam 2024. gada 20. septembrī apritēja apaļi 180 gadi, dzimis Tērvetes novada Bukaišu pagastā un visu sasniedzis paša spēkiem - bez vecāku mantojuma vai sievas pūranaudas.
Aizejot mūžībā 1928. gadā, visus savus nekustamos īpašumus un ietaupījumus 2,7 miljonu latu vērtībā viņš novēlējis Latvijas Universitātei kā tās lielākais mecenāts.

Kā savā anotācijā norāda izdevējs: "Ticama Kristapa Morberga pasaule. Netradicionāli veidots biogrāfiskais romāns. Lasītājiem būs iespēja līdzpārdzīvot. Kalpos kā panākumu rokasgrāmata jauniem censoņiem."

Grāmatas fragmenta radiolasījumu aktieru Gundara Āboltiņa un Zanes Jančevskas balsīs noklausieties šeit: http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/radio-maza-lasiitava/arviids-degjis.-kristaps-morbergs.-no-baskaja-par-multimiljonaru.a41439/

Šis romāns joprojām par izdevīgu cenu nopērkams šeit: https://www.latbooks.eu/books/

MANAM II.STĀSTU KRĀJUMAM IR RADĪTS VĀKU DIZAINA IETVARS

Kaut arī vēl jāgaida anotācijas no maniem kolēģiem - rakstniekiem Andra Zeibota un Gunta Tālera, tomēr mūsu apgāda galvenā māksliniece Signe Cinīte ir labi pastrādājusi.

Izdevēji ir akceptējuši šo krājuma "RETROSEKSUĀĻI" vāku variantu, kas drīz tiks nodots ražošanā.

Ievērtējiet arī Jūs, dārgie lasītāju kluba dalībnieki, un izsakiet savu viedokli komentāros!

P.S.
No 23. oktobra būs iespējams parakstīties uz šo krājumu par ļoti izdevīgu - Lasītāju kluba cenu. Sekojiet informācijai!

KĀ PAR MANIEM PIRMAJIEM ROMĀNIEM IZTEICĀS LASĪTĀJI?

:: Inga Millere 2015.11.22 19:25
“Romāns "Nesodāmais avantūrists" neatstāj vienaldzīgu, jo vijas ar intrigu, mazliet pārspīlējumiem, kas daudzos varētu izraisīt pretestību. Varbūt tāpēc, ka daudzi nemaz neuzdrošinās būt aktīvi savā dzīvē un tai trūkst azarts? Bailes un neuzdrīkstēšanās, savi pieņēmumi par realitāti, kas tiek mazliet sašķobīti ar šis grāmatas autora veiklo valodu. Romānu var uzskatīt par pārbaudījumu tiem, kuri uzskata, ka viņiem piemīt laba humora izjūta.”

:: Madara 2015.08.24 14:53
"Marijas ielas koķetēs" man pietrūka iedziļināšanās tēlos, tāpēc viss tralla-la likās par garu. Tēli pilnīgi visu atrisināja ar naudas,iekārdināšanas vai nogalināšanas palīdzību, it kā viņiem nebūtu nekādu citu dotību. Taču atmosfēra +++ patika veco laiku izteicieni, kā arī tas, ka rakstītais jau nekur tālu nav no mūsdienām, korupcijas skandāli, augstas amatpersonas maina brūtes kā zeķes and so on.

:: Anonīmais Šakālis 2015.08.24 14:02
Un izrādās arī, ka mums ir rakstnieki, kuri tiešām raksta pabiezus, uz patiesiem stāstiem balstītus romānus, nevis pieprasa no sabiedrības — uzmanību, no valsts — naudu un tamlīdzīgi.

:: Evija Balode 2012.08.15 22:29
Vienā "Marijas ielas koķetes" epizodē man uzmetās zosāda, šur - tur smējos. Vispār gaidīju vieglāku lasāmvielu, bet ir labi, ievelk sevī.

:: Guntars Tenne 2012.08.13 12:48
Apsveicu no visas sirds ar jaunās grāmatas "Marijas ielas koķetes" tautās iešanu! Es to pamanīju pirms pāris dienām Ventspilī, J.Rozes grāmatnīcā uz Ģertrūdes ielas, bet tiklīdz to atvēru, man kājā iekoda bite! Jā jā, nemaz nemeloju. Tieši tā notika! Nezinu gan, ko tas varētu nozīmēt?

:: Juris 2012.08.07 15:56
Romāns "Marijas ielas koķetes" ir pa skarbo - labākos momentus draudzene man pat vakar lasīja priekšā... Šāds daiļdarbs aizraus kā sievietes, tā vīriešus.

:: Dana 2012.05.21 20:23
Tikko dzirdēju Tavu interviju Latvijas Radio par jauno romānu. Ko lai saka - liela uzdrīkstēšanās jauno romānu salīdzināt ar latviešu klasiķiem un vērtībām kā Cepli. Tas uzdzina asinis, kā tā drīkst!!!:) Tu savu arī panāci: es, kas grāmatas nelasa, šo romānu noteikti izlasīšu, lai pārbaudītu, vai tas tik tiešām ir konkurents Ceplim!:)

:: Līga 2012.05.15 15:48
Vakar piebeidzu tavu pirmo romānu „Nesodāmais avantūrists”. Ļoti ironisks. Man gan prasījās vairāk tāds vienlaidīgs plūdums, un, protams kā sievietei, vairāk emociju. Bet ir lasāms. Vakar braucot uz laukiem, ieslēdzu radio, tikai žēl, ka dzirdēju vairs tikai pēdējās trīs minūtes no tavas intervijas raidījumā „Lasāmlaiks”.

:: Aigars 2010.10.22 12:57
Lasu romānu "Nesodāmais avantūrists" ar aizrautību. Tā kā esmu autora bērnības draugs, spēlējāmies vienā sētā, es tomēr šo to saskatu dažos fragmentos no mūsu bērnības laikiem. Katrā ziņā man patīk.

:: Lauma 2010.07.16 22:44
Izlasīju grāmatu - "Nesodāmais avantūrists". Man patika! Tas ir ātrs piedzīvojumu skrējiens, kas piesātināts ar paaudžu un laikmeta ainām, profesionālu, sulīgu humoru un dzeļošu satīru, kura vienmēr ir īstajā vietā. Fantāzijas mijas ar īstenību - to robežas tiek smalki nojauktas. Valoda ir viegla, rotaļīga, pilna ar interesantiem teicieniem un speciāli laikmeta noskaņām piemeklētiem vārdiem. Autors reizēm skarbi, bet patiesi, atklāj cilvēku - avantūristu, patieso dabu. Kā maza, jutekliska tauriņa lidojums, ieskanas arī erotiska nots. Un pats galvenais - romānā skan pilnasinīga avantūrista sirdspuksti... Iesaku!

Šis romāns "Nesodāmais Avantūrists" ir pārizdots un par īpašu cenu nopērkams šeit: https://www.latbooks.eu/books/