Animus Vox

Pavisam mazs ieskats no mīļās, siltas un ļoti skaistas laulību ceremonijas vakardien. Pavisam vienkārši, turpat pie mājām, starp ozolu un liepu, ar visas Dabas atbalstu! 🤍🌿🍄

Lai skaista jums kopdzīve, Dace un Jāni! ❤️‍🔥

[12/12]⠀
⠀
Vienu lietu pavisam noteikti es varu ietērpt puslīdz skaidros vārdos un varbūt šis ietērpiens kādam būs noderīgs. Zemāk rakstītais var izklausīties klišejisks un ‘visiem zināma patiesība’, taču ticu arī tam, ka tas, kas mums ir deguna galā, visbiežāk tiek nepamanīts. Gatavi? Lūk tā svarīgā patiesība un atbilde uz visiem jautājumiem – MĪLESTĪBA!⠀
⠀
Tu šo izlasi un iespējams pasmīni un pamāj ar galvu, taču iespējams Tu nodomā, ka es te atkal sludinu kaut kādu hipiju patiesību. Lai vai kā, bet abos gadījumos Tev ir taisnība. Bet ļauj man ielikt to tādā kā funkcionālā kontekstā, jo mums jau šajā pasaulē patīk domāt – ‘nu kāds tad šim ir pielietojums?!’⠀
⠀
Mēs, cilvēciņi, varam šo pasauli izdzīvot dažādos veidos, varam dzīvot to domājot un smadzeņojot, un varam dzīvot šo dzīvi jūtot. Ja dzīvojam to caur to augšstāvu (prātiņu), tad, manā pieredzē, mēs spējam visu tikai reducēt, loģiskot un kārtot pa konceptiem. Šis viss ir noderīgi, lai būtu kaut kāda kārtība. Tajā pašā laikā mēs varam domāt tikai par domām un neko citu, mēs nevaram iepazīt lietas dziļāk, tikai tik daudz cik mūsu prāta rāmīši ļauj. Manuprāt, mums vajag sajust pasauli, lai tā iegūtu dziļumu.⠀
⠀
Te nu ir otrs dzīvošanas veids – sajust. Sajust notiek stāvu zemāk – ar sirdi! Es Tev mūžīgi varētu stāstīt par to, kas ir medus. Tas ir viskozs, salds, sīrupveidīgs šķidrums, kas nāk no bitēm. Bet tikai tad, kad Tu to pats pagaršosi – izjutīsi,– tikai tad Tu sapratīsi, kas ir medus. Un tā, šķiet, ir ar visu pasauli un dzīvi.⠀
⠀
Man ir atklājies tas, ka lai mēs sajustu pasauli, tad ir jādzīvo Mīlestībā. Mīlestība ir atslēga sirdij, kas to ver vaļā, lai mēs justu pasauli un sevi. Dusmas, aizvainojums, bailes ir tas, kas sirdi ver ciet. Dzīve sastāv no kalniem un no lejām, no dažādākajām krāsām, bet ja sirds ir ciet, tad viss ko Tu redzi un jūti ir pelēka divdimensionāla plakne. Lai sajustu reljefu un visus dzīves toņus ir nepieciešams atvērt sirdi ar Mīlestību! Labākais ir tas, ka Mīlestību nevajag meklēt, tā ir sirdī visu laiku. Nepieciešams tikai atbrīvoties no visa, kas to ir aizēnojis.⠀
⠀
LOVE FIRST. LOVE FIRST. LOVE FIRST. – Mīli pirmais. Sāc ar Mīlestību. Mīlestība pirmajā vietā.⠀
⠀
❤️

[10/?]

Attēlā fragments no man nezināma mākslinieka mākslasdarba, ko uzņēmu Peru.

Svēto augu un tai skaitā Ajavaskas ceremonijas ir dziļš process dziedinājumam. Tas, kas notiek ceremonijā, ne vienmēr ir izprotams ar prātu un ne jau prātiņam tas viss ir domāts. Ja kādam vajag to dzirdēt, tad jā – tas maina dzīvi, tas iedvesmo un tas mēdz būt tik pat skaisti cik biedējoši. Taču, kas ir, manuprāt, vēl svarīgāks nekā pati ceremonija ir tas, kā katrs no mums integrē ikdienā šo iegūto viedumu. Tas ir darbs pēc tam, pēc ceremonijas, pēc Dievkalpojuma, pēc pieskaršanās sakrālajam. Tas ir tas kā Tu turi savu stāju staltu ikdienā, tas ir tas, kā Tu dzīvo un izdzīvo savu patiesību.⠀
⠀
Šī integrācija ilgst nenoteiktu laiku. Protams, tuvākās dienas pēc tam ir tās spilgtākās, kurās centies pieķerties pie pavedieniem, kas Tev ir sniegti, bet tas ilgst arī ilgāk. Arī tagad, kad nu jau ir pagājuši vairāki mēneši, es vēl joprojām pa gabaliņam lieku kopā piedzīvoto un ienesu to savā dzīvē. Nereti nevar skaidros teikumos izteikt piedzīvoto, diētas laikā es daudz zīmēju, krāsoju ķeburus, dziedāju šķietami muļķīgas dziesmas, un strinkšķināju un grabināju dažādus mūzikas instrumentus. Ar prātu neizprotami, taču sirdī man viss šis palīdzēja nosēsties un iesakņoties mācībam, kuras es apguvu.⠀
⠀
Svēto augu diēta man ir atvērusi sirdi un ļāvusi dzīvot savu dzīvi ar mazākām bailēm, kādas bija iepriekš. Ļāvusi būt godīgākam un nebaidīties no patiesības, ļauties dzīves plūsmai zinot, ka tā mani aizvedīs tieši tur, kur man ir jābūt darot tieši to, kas man ir jādara. Augi man ir palīdzējuši vairāk dzīvot caur sirdi, nevis nemitīgi mētāties prāta izdomājumos. ⠀
⠀
Ar mīlestību iet savu sirds ceļu!

[9/?]

Pirmā diena bija pilna ar sapņiem un miegu. Cik šobrīd atminos, tad iedzēru glāzi ar izsniegto dziru, pabrokastoju un gāju gulēt šūpuļtīklā. Pamodos ap pusdienas laiku, Bachuja, pusdienas un gulēt līdz pat vakaram. Vakarā bija pirmā Ayahuascas ceremonija, kurā izteicu savus nodomus un uzdevu jautājumus, gan konkrētajai ceremonijai, gan visai priekšā stāvošajai diētai. Ceremonija bija skaista un jutos kā mammas klēpī, man teica, lai nesatraucos ne par ko un ļauju sev iet ceļu, kas radās man priekšā. Ar prātu īsti nesapratu, kas notiek, bet zināju, ka ir uzsākts dziļš process dziedzinājumam pēc kura esmu biju ieradies. Pēc ceremonijas devos uz savu namiņu un jau atkal gāju gulēt.⠀
⠀
Ikdiena džugļos bija ļoti vienkārša, nebija īsti nekādu pienākumu kā tādu. Man pirms katras ēdienreizes bija jādzer Bachuja un katru otro dienu bija Ayachuascas ceremonija. Viss pārējais laiks bija brīvs, lai integrētu pieredzēto cermonijās un iegrimtu dziļāk un dziļāk savos procesos, tīrītos, meditētu, lasītu izzinošu literatūru vai kādā radošā veidā izpaustos.⠀
⠀
Kāds pavadīja šo laiku šķetinot prāta meglus guļot šūpuļtīklā, cits krāva akmens krāvumus blakus esošā upītē, cits gleznoja. Man pašam izveidojās ļoti dabīgs ikdienas ritms, kurā es bez jebkādiem modinātājiem cēlos nedaudz pirms saullēkta ap pulktens 6:00 rītā, pierakstīju sapņus, kuri visu diētas laiku bija ļoti intensīvi savā biežumā un viedumā. Pēc tam devos uz upīti nomazgāties, uzlādēties ar spēku un noskaņoties dienai. Dienām ritot sāku just, ka esmu daļa no šī visa, kas notiek ar mani. Es neesmu atrauts no džungļiem, no dzīves vai no dabas, bet gan esmu neaizstājama daļa šajā nebeidzamajā dzīves un dabas dejā. Sāku redzēt to, ka sapņi man vēsta par to, kam man pievērst uzmanību iekšējos procesos. Tikšanās ar dažādiem kukaiņiem pie upes ļāva man dziļāk ieskatīties sevī. Džungļu skaņas un cikāžu pīkstēšana mani veda savā iekšējā dziļumā katru brīdi, ko tur atrados. Es biju sev uz katra soļa un katrā ieelpā un izelpā, katrā strautā un katrā mazajā kukainītī. Pat katrā odā, kurš nemitīgi centās mani sakost.

[8/?]

Stāstu ķēdīte beidzot turpinās un atgriežamies Peru džungļos. ⠀
⠀
Vairāku nedēļu garā gatavošanās bija noslēgusies ar attīrīšanās rituāliem caur Kambo medicīnu un vietējo “Pirtiņu” Temazkalu. Bijām tīri un gatavi klausīties tajā, ko mācīs augu gari un džungļi. Nākamajā rītā cēlāmies un devāmies uz diētas atvēršanu. Tas bija brīdis, kad katram no mums augu vīrs, kas bija atbildīgs par diētu un ceremonijām, izsniedza īpaši katram piemeklētu augu, kas palīdzēja dziedināšanās procesos. Katram tas bija cits, katram tas bija pēc vajadzībām un tieši tas, ko vajag un ne vairāk.⠀
⠀
Augs, kas caurvija manu diētu un, kas bija pavadonis manos procesos bija Bachuja, jeb angliski dēvētais ‘Iron wood’. Tradīcijā, kurai sekojām mēs un kurā bija izaudzis mūsu augu vīrs, strādāja ar kokiem un koku mizām. Tajā rītā man tika izsniegta pudele ar brūvējumu no augstāk minētā koka mizas. Pēc garšas tas nebija nekas satriecošs, katru reizi, kad to dzēru un tas bija 3 reizes dienā, es neelpoju un ātri izdzēru pus glāzi ar šo brūvējumu. Citiem garšas ziņā paveicās – vienam bija skābāka suliņa, citam garšoja pēc ķiploju buljona. Bet ne jau tajā garšā, daudzumā vai dzešanas biežumā slēpjas tas ‘efekts’. Viss ir tavā saiknē ar garu, viss ir tajā kā Tavs gars savijās ar auga garu.⠀
⠀
Diētas uzsākšana arī nozīmēja jebkādas savstarpējas komunikācijas pārtraukšanu. Bija stingri noteikumi, lai saglabātu iekšējas un ārējās telpas tīrību, lai nekas nenovērstu uzmanību no procesiem, kas notiek. Visā diētas laikā tika pasniegts ļoti vienkāršs veģetārs ēdiens, ko pienesa vietējie palīgi. Mazgājāmies ar dabīgam ziepēm, tīrijām zobus ar dabīgām zobu pastām, tā lai nekas nenovērstu uzmanību, pat ne smaržas, kas mēdz būt piejauktas higiēnas precēm.⠀
⠀
Iedzēru pirmo glāzi ar brūvējumu un devos ilgajā piedzīvojumā un izziņas ceļā ar augiem. Bachuja nav jebkādā veidā psihoaktīvs brūvējums, tas darbojās kā balsts visam proceam, kā stumbrs ap kuru vīties Ayahuascas liānai. Bachujas gars palīdzēja kārtot iekšējo pasauli pa plauktiņiem, palīdzēja redzēt to bardaku, kas bija ieviesies un skaidri izkristalizēt iekšējos procesus un izgaismot tālāk ejamo ceļu.

[2/?]⠀

Šī bilde ir vairākus gadus veca un tai nav nekāda tieša sakara ar manu ceļojumu, taču tur, kur es biju reizēm izskatās tik pat krāšņi un pat krāšņāk. Lai arī cik skaisti mēdz būt, tas nav par krāsām, bet gan par to kas Tev tiek sniegts un ko Tu ar to dari. ⠀
⠀
Bet ja mēs sākam šo stāstu no paša sākuma, tad ir vērts patīt atpakaļ kādus 12 gadus, kad es pirmo reizi savā mūžā apzināti satikos ar kaut ko daudz lielāku par sevi pašu.
⠀ ⠀
Kādā piektdienas vakarā, pirms tiem 12 gadiem, es un vēl divi mani ceļabiedri sēdējam, kādā lauku mājas otrajā stāvā, skaisti iekārtotā, mājīgā istabā ar dzeltenīgu, saulrietam pietuvinātu gaismu. Mani tā vakara ceļa biedri paši nesen bija atgriezušies no Peru, kur tie bija guvuši svēto augu ceremoniju pieredzi pie kādas Shipibo augu sievas. Es, savukārt, neko nezināju un nesapratu, es pat īsti nezināju uz ko esmu 'parakstījies'. ⠀
⠀
Mums nebija neviena, kas par mums rūpētos, nebija ne augu sievas, ne augu vīra, kas zinātu ko dara. Bijām mēs paši un patiesa ziņkāre, kņudoņa pavērties uz to, kas atrodas aiz šī plīvura. Neskatoties uz to mēs sasēdāmies aplī, izteicām savus nodomus un pēc brīža katrs saņēmām mazu glāzīti ar tumši brūnu brūvējumu, kuru uzreiz arī iztukšojām. Es aizgāju līdz savam matracītim, nogūlos un uzliku acu apsēju. Skanēja skaista, iepriekš atlasīta, mūzika, tie bija gan ikaros, gan skanējumi no Āzijas, gan kaut kas modernāks.
⠀
Dažus brīžus vēlāk melno tumsu, manā acu priekšā, sāka nomainīt skaistas, spilgtas krāsas un es sajutu, ka telpā ir vēl kāds, bez mums trijiem. Nedaudz apstulbis, es noņēmu apsēju un raudzijos apkārt, fiziski mēs bijām 3, taču jutu, ka tur bija vēl kāds vai drīzāk kāda, ar ļoti tīru, mātišķu gādību un neizmērojamu daudzumu mīlestības. Tā bija pirmā reize, kad satiku viņu - Mammu Ajavasku!⠀
⠀..

[1/?]
Sveiki! Ir pagājuši vairāk kā pieci mēneši kopš mana brauciena uz Peru un šis brīdis šķiet vispiemērotākais, lai padalītos ar savu pieredzi. Nezinu cik daudz no tā visa spēšu iepīt vārdos, bet centīšos nodot sajūtas un šī notikuma nozīmīgumu. ⠀
⠀
Šeit bildē esmu es, Limā, tikko ieradies, apskatu vietējo vēstures mantojumu, nemaz nenenojaušot to, ka nāk beigas vienam posmam un jauns sākums citam, bet tajā pašā laikā tas viss viens un tas pats vien ir. Nemaz nenojaušu to, ka nonākšu tur, kur esmu līdz šim gājis visu savu dzīvi. Ka man tiks dots, ņemts, atvērts un tikšu arī sapurināts, attīrīts, pacelts un nolaists.⠀

Tu varbūt jau saproti par ko ir runa, bet varbūt nē. Varbūt tu smīni, jo zini. Varbūt tu domā: "Kapēc nevar viekārši tiešiem vārdiem pateikt, ko darīji Peru, priekš kam šis mēģinājums daiļrunībā, koa?!" Un tam es atbildēšu, ka tas nemaz nebūs stāsts par Peru, tas būs stāsts par ceļojumu kaut kur daudz tālāk un dziļāk. Šeit būs stāsts par ceļojumu, kurā nav iespējams uzņemt bildes un tad atvest tās atrādīt draugiem. Stāsts, kurš, lai arī cik bezgala fantastisks tas var izvērsties, pat nevarēs mazāko kripatiņu no tā visa plašuma aptvert cienīgi atainot TO... un bez daiļrunības mēģinājumiem tas būtu pavisam pliekani.⠀
⠀
Bet tad kāda jēga stāstīt to ko nevar izstāstīt un kur nu vēl saprast? Tādēļ, ka varbūt kādam tas noderēs. Varbūt kāds nezināja, ka šis ir vajadzīgs viņa dzīve, un re! Kādam, kas lasīs un sajutīs to sirdī un lieki nedomās, bet sapratīs.⠀
⠀
Nezinu cik daļas būs, vai cik skaistas tās būs, vai cik saprotami rakstīšu, bet rakstīšu.

Who am I? This is something I have been asking myself for a while and the honest answer is - 'I don't know'! But as I have been asking this question I have learned couple lessons that have helped me immensely on my journey. I try to remind myself of these truths everyday now.⠀
⠀
The first lesson I learned is that your role does not define you. Often when asked - 'Who are you?' people respond with what their profession is or what their role in a relationship is. For example - artist, police man, husband, wife etc. But these roles are just roles, it is something you do, the way you express yourself at certain moments. However the roles do not contain the essence of what you are, it is just what you do.⠀
⠀
I was a driver, lover, cook, friend, husband and many more roles yesterday. I enjoyed being at those roles, I was good at them, but that does not mean I am them. And this is where the second lesson is worth mentioning. Holding onto these roles, creating a false sense of self out of them will inevitably lead to suffering. Being someone means you are putting pressure on yourself to be in a certain kind of way. If you are not the way you imagine your self, then you won't be satisfied. That act is withdrawal of love from yourself. That is suffering.⠀
⠀
I can align myself with the words of Baba Ram Dass: 'The game is not about becoming somebody, it's about becoming nobody'.⠀
⠀

Šeit nav pušu. Lai arī cik ļoti gribētos sadalīties uz 'mēs un vini', tas tikai būs ilūzija. Ir tikai cilvēki, kas ļoti stipri tic kādai idejai. Tic tik stipri, ka tie ir aizmirsuši par to, kas viņi ir. Tic tik stipri, ka ir gatavi savam brālim rīkli pārgrauzt. Skumjākais ir tas, ka šīs indīgās, pretīgās un destruktivās idejas ir kā mēris, tās pielīp, noindē, aprij un nogalina. Bez žēlastības - jo vairāk, jo labāk.

Tas teātris, kas tiek īstenots šo ideju vārda mūs vēl vairāk iemidzina, aizmiglo acis un attālina vienu no otra. Atsvešina mūs - brāļus un māsas. Sakurina mūsu iekšējo naida liesmu, lai mēs vēl vairāk ieķertos ar zobiem idejā, kuras dēļ mēs esam gatavi aizmirst cilvēcīgumu. Un kad viena iesētā ideja pagaisīs, tad nāks nākamā un nākamā, un nākamā. Un katra arvien tālāk un tālāk svešumā un necilvēcībā.

Nāc mājās, nāc atpakaļ pie sevis. Tu esi, kas vairāk par ideju, kas vairāk par 'mēs un viņi'. Nāc un redzi, ka apkārt ir brāļi un māsas. Nāc un redzi, ka Tev kāds iemācīja nīst. Ir laiks atcerēties to, kas Tu esi!

Šeit nav pušu, visi esam viens.

Šodien treniņā satiku Zigfrīdu Hermani, Latvijas čempionu spiešanā guļus savā vecumā un svara kategorijā. Zigfrīds atklāja man, kā nemaz nedomā rimties! Ar viņa atļauju padalos ar šīm bildēm cerībā iedvesmot kādu, parādot piemēru tam, ko dod sports visas dzīves garumā. Veselā miesā - vesels gars!

🏋️🏋️🏋️