Četri ceļo gardi

Kas jauns Rīgas Centrāltirgus / Riga Central Market?

Mēs esam riktīgi tirgus gājēji - gan pērkam ikdienas gatavošanai paši sev, gan - jo blakus ir mūsu unikālā viesnīca Urban Glamping Riga - un principā gandrīz katru nedēļu, bieži vien pat vairākas reizes nedēļā - vedam mūsu ciemiņus no visas pasaules uz tirgu, jo tas ir kaut kas woooow pasaules mērogā un tad nu visiem ir lielās acis - cik viss te varens un kāda gaisotne te valda, piedevām, staigājot var gandrīz vai paēst pusdienas, jo daudz kur joprojām dod pagaršot un pamēģināt, nespiežot neko pirkt.

Šodien, kad bija nedaudz brīvāka diena trakajā skrējienā, apģērbos nedaudz pēc itāļu tūrista, kamera rokās un aiziet pētīt cenas un piedāvājums - kāds tas ir rudens sākumā.

Protams, mums ir savas vietiņas, kur vienmēr apstājāmies, sākot ar ieiešanu tirgū - pie puķu Ingas, kurai humora izjūta pēc mūsu gaumes, nedaudz tāda pēc vajadzības arī melnāka, bet joprojām - labākās puķes un pušķi, neieķīlājot atlikušo aknu lombardā, - tomēr ir tirgū un, atkāpei - mūsu viesiem ļoti patīk stāsts par latviešu "dead people festival" jeb kapu svētkiem, un tad nu labākas vietas kā par to izstastīt nav kā stāvot pie bēru vainagiem.

Tālāk - cenšamies nekad neko nepirkt ejā uz autoostu, nu vismaz ne augļus, jo te cenas reizes 2-3 augstākas kā citur tirgū un vispār mūsu novērojums, ka lētākie augļi ir tieši pie zivju paviljona.

Tāpēc - pa ceļam no puķēm - ļoti bieži vasaras sākumā mēdzām apstāties pie dzeltenās kvasa mucas,bet kaut kā pēdējās nedēļās šis pasākums savu garšu ir pazaudējis...

No sezonas ogām, dārzeņiem un augļiem topā ir dzērvenes, avenes, kabači, vīnogas, paprika un, protams, klasika - tomāti un gurķi.

Šajos stendos var pazaudēt daudz laika un arī atvieglot maciņu, par cenām raksta beigās, bet dodamies tālāk - garām, kā mēs sakām - "bomžu stūrītim" jeb notecējušā termiņa stendam, kur gan ik pa laikam var izvilkt visādas pērles, piemēram - zivju konservus krietni lētāk kā veikalā.

Nonākam līdz zivju paviljonam, kurš šobrīd arī apvieno marinēto dārzeņu tirgotājus. Šis paviljons vienmēr ir ļoti dzīvīgs (dzīvās zivis gan te praktiski vairāk nav) un pilns ar tūristiem. ir gan svaigās zivis, gan dažāda veida saldētie jūras mošķi, gan kūpinājumi, gan marinējumi.

Un arī tas, ko vienmēr pērkam mēs pie Dacītes - dažādi marinēti kāposti! Tas ir kaut kas unikāls garšas ziņā un der praktiski pie jebkura ēdiena!

Bijušais dārzeņu paviljons gan pagaidām ciet, pa ceļam vēl vajag ieķert īsto austrumu maizīti un kādu šķipsniņu austrumu garšvielu vai lašmaizīti Siļķītes un Dillītes.

Tad pats garšīgākais, mutuļošākais un krāsainākais paviljons - piena, maizes un ēdienlaukuma (kā citādāk iztulkot foodcourt?).

Mūsu favorīts šeit ir bulciņas un piciņas pie ieejas no āra dārzeņu zonas, ukraiņu pelmeņu un boršča vietiņa (šeit ir garš stāsts apakšā kā viņi šeit nokļuva no Mariupoles, kur viņiem bija milzīgs pelmeņu cehs, ko varat viņiem uzjautāt un katru reizi satiekot īpašnieku - īpaši pēc mūsu biežajiem braucieniem uz Ukrainu pēdējā gada laikā - viņa kā arī kuģu būvnieka stiprais rokas spiediens ir citādāks kā parasts sveiciens), Ilgezeem stendiņš ar bezalko medalu un kvasu, ēdamās zupas trauciņi ZUPPA GOOD, un, pēdējā laika gardākais atklājums - virtuļi par 35 centiem! Nu tādas izvirtības sanāk, kad paņem 20 virtuļus par 7 eur un tad tādus lipīgi siltus maisiņā nes pa visu tirgu tālāk!

Vēl te ir stilīgs Spānijas gardumu stends, tāpat vienmēr tūristiem pērkam veco pienu - jeb rūgušpienu - jo kā mēs stāstām - mēs daudz ko no vecām lietām taisām - no vecas maizes - kvasu un maizes zupu, no veca piena - pink soup jeb auksto zupiņu.

Atliek vēl divi paviljoni - viens, kurš šobrīd ir suvenīru, apģērba un mini dažādu dīvainu lietu veikaliņu pārpildīts, un, protams, gaļas. Starp šiem diviem paviljoniem noteikti ievērtējiet maisiņš vajg tirgošanās vietas - tas ir tāds tirgus kolorīts!

No gaļas paviljona maz foto - jo sociālo tīklu un interneta algoritmam var šāda veida bildes nepatikt, bet vistu pēdiņas gan atļāvāmies nobildēt.

Tā nu nepilnā stundā viss tirgus apskriets un tad fiksi arī par cenām:

Virši podiņos - 2-3 EUR
Rudens ziedu pušķis - 3-10 EUR
Mārtiņrozes - 3-5 EUR podiņš
Dzērvenes - 3-4 EUR/litrs
Tomāti - 1.2-5 EUR/kg
Avenes - 7-12 EUR/kg
Latvijas zemenes - 7 EUR/kg
Dilles - 70 centi/buntīte
Lociņi - 7-10 EUR/kg
Sīpoli - 1-1.5 EUR/kg
Persiki/nektarīni - 1-3 EUR/kg
Paprika - 0,8-2 EUR/kg
Burkāni - 1-1,2 EUR/kg
Tomāti - 1,5-6 EUR/kg
Gurķi - 1,5-2,5 EUR/kg
Kabači - 1-2 EUR/kg
Gailenes - 7-10 EUR/kg
Ķiploki - 7-10 EUR/kg
Kartupeļi - 0,5-1.5 EUR/kg
Vīnogas - 1-3 EUR/kg
Arbūzi - 1,2-3 EUR/kg
Melones - 0,8-2 EUR/kg

Butes - 3 EUR/kg
Svaigas reņģes - 1-1,5 EUR/kg
Salakas - 4-5 EUR/kg
Kūpinātas reņģes - 4-5 EUR/kg

Lai gan mums ierasti gari, neparasti un, pēdējā laikā, arī vairāku dienu ceļojumi un piedzīvojumi - piemēram, - brauciens 400 eur vērtā Audi 80 caur Ukrainu, Moldovu līdz Melnajai jūrai un caur Rumāniju atpakaļ, šoreiz ļāvāmies laiskai, relaksētai un nekur nesteidzīgai dienai, kuru ikviens rīdzinieks var izbaudīt arī tad, ja neesat auto braucējs, jo visu maršrutu var lieliski paveikt ar velo vai sabiedrisko transportu - tātad - ko padarīt Visit Ķekava pāris stundu laikā.

Jāatzīst, ka visvairāk apskates objekti un tūrisma iespējas ir Ķekavas paspārnē esošajā Baldonē - par ko mums ir liels un saistošs raksts - https://www.facebook.com/fourfoodtravel/posts/pfbid028hYSzFDHhwNvhEGgobB5VgABJBs5nUJ8qeaSKJTvofdRHCeYCPWVcte8y7CmPrHEl, bet šoreiz tad tikai par Ķekavu.

Kā parasti – mūs vienmēr interesē cik daudz informācijas var iegūt no vietējā TIC un viņu mājaslapas, šeit ir tā - 50/50, jo mājaslapa ir pārsteidzoši pārskatāma un informācijas pārbagāta, piedevām, nelauž smadzenes ar pārāk daudz animācijām, BET, nu kad beidzot TIC un pašvaldības sapratīs vienu lietu – TIC dzīvpieejas punktiem ir jāstrādā brīvdienās. Ķekavas novads ir kārtējā pašvaldība, kur TIC strādā ilgas darba stundas darba dienās, bet – piektdien tikai līdz 14.00 un brīvdienās, uzmini nu - kā jau daudzās citās vietās - arī atpūšas! Ceļojot pa visu Eiropu visā gada griezumā - šādas vaļības tiešām nav redzētas nevienā citā valstī, pat Ukrainā šobrīd daudzi TIC strādā svētdienās līdz 19.00!

Tomēr - informāciju par to, ko gribam apskatīt atrodam paši un dodamie ceļā!

Principā Rīga un Ķekava šobrīd tik cieši kopā saaugušas, ka grūti atšķirt, kur beidzas Rīga un sākas Ķekava, bet mūsu pirmais pieturas punkts ir Katlakalna kapsēta un Katlakalna evaņģēliski luteriskā baznīca - kas atrodas adresē - “Ticības”. Parasti mēs ar kapsētu tūrismu neaizraujamies, bet šī ir tāda pamatīga un savā veidā tiešām interesanta vieta, kuru apskatīt, piedevām, te ir apbedīts tāds diezgan slavens čalis, kurš pasauli iepazīstināja ar latviešu nāciju - Garlībs Merķelis. Dzīves nogali Merķelis pavadīja savā nelielajā Depkina muižiņā Katlakalna draudzes novadā, nodarbojoties ar žurnālistiku, lauksaimniecību un memuāru rakstīšanu. Merķelis nomira 1850. gada 9. maijā, apglabāts Katlakalna kapsētā, kur, svinot viņa 100. dzimšanas dienu, Rīgas Latviešu biedrība 1869. gadā viņam atklāja pieminekli. Turpat blakus ir arī ļoti neparasta baznīca - tādā kā mini dendroloģiskajā parkā - ieskauta ar dažādiem neparastiem kokiem un krūmiem, caur kuriem jāpārvietojas pieliecoties, bet tāda neliela koptu džungļu sajūta. Apkārt arī salikti mākslas darbi, bet tā kā mūsu izbrauciens sakrita ar odu uzbrukumu Rīgai, nespējām izstādi izbaudīt, jo gājām un rāpojām vienkārši vicinot rokas pa gaisu. Pašā baznīcā iekšā netikām, jo bija kristības, taču, cik redzējām pa logiem, ari iekšā ir neparasts interjers. Posms starp Daugavu un kapiem ir ar parku, kurš ir lieliska pastaigu vieta. Blakus ir arī zirgu staļļi Izjādes ar zirgiem ''Agates" un izjādes, kā arī pie Daugavas - kārtējā Latvijas Baltā kāpa un peldvieta.

Neparasti redzēt, kā šis dārziņu rajons Ziedonis un Katlakalns ir pārtapis tādā nesteidzīgā privātmāju rajonā un te viss tā samērā pa vienkāršo, nav tā Baltezera vai Mārupes jauno rajonu sajūta, lai gan šī vieta vēl tuvāk Rīgai.

Dodamies uz Depkina muiziņu jeb kā šobrīd tā tiek saukta - Rāmavas muižas kultūrtelpu- Rāmavas muižas kultūrtelpa. Nelielā parkā starp nelielām daudzdzīvokļu mājām ieslēpusies omulīga un neliela muižas ēka, ar pagalmā novietotām vecām klavierēm. Ar šo vietu gan pēdējo gadu laikā ir dzirdētas un lasītas daudzas peripētijas un šogad vieta tika arī pie jauna nomnieka, sīkumos iedziļināties var dažādos rakstos, bet mūsu uzdevums - aprakstīt to, kā mums patīk vai nepatīk konkrēta vieta. Lai vai kā - ēka ļoti simpātiska, iespēja izstaigāt abus stāvus un te iekārtots arī neliels restorāns, bet šoreiz ir tā, ka vismaz mums šķiet, ka ēka visskaistākā ir tieši no ārpuses, ar to sarkano krāsojumu un koka kolonnām. Šodien gan visu prieku bojā tie odu triljardi, kuri mēģina mūs pilnībā izsūkt, tāpēc novēlām šai vietai daudz skaistu pasākumu un ideju, bet paši skrienam prom, jo ir laiks, kad bērniem pienākusi ēdiena vadītās ceļošanas pauze, kuru pavadīsim, mūsuprāt labākajā Ķekavas krodziņā - Kalnakrogs "Garozu Ķēķis". Pirms gadiem 10, kad mums nebija idejas, kur aizbraukt paēst - mēdzām vienkārši tāpat aizskriet nedēļas nogales pusdienās vai pat kādreiz vienkārši vakariņās. Jāatzīst, nebijām šeit bijuši gadus 8, tāpēc šoreiz braucām vienkārši ar domu, gan jau būs viss labi! Dizains joprojām nav mainījies, un, kopš Ķekavai ir jaunais apvedceļš un ir daudz mazāka auto plūsma, šeit ikdienā piedāvā bistro tipa virtuvi, bet brīvdienās ir iespēja tikt arī pie kārtīgām krogus porcijām un mūs arī pārsteidza cenas, kuras ir vairāk kā draudzīgas salīdzinot ar porciju izmēru, jo dažs labs pusi savas maltītes ielika iekšā kārbiņā un apēda tikai vakarā. Principā - viss ļoti vienkārši - šī ir vieta, kas nav nekad piebāzta, bet vienmēr saņemsiet iespēju garšīgi paēst, jo te nav pazaudēta tā īpašā kroga gaisotne un pat smarža.

Kā jau pienākas, kad kalorijas uzņemtas, tās ir jānostaigā, tāpēc šoreiz gan uz vietu, kas pa lielam sasniedzama tikai auto, bet uz šo pusi arī sabiedriskais transports ripo bieži - braucam uz Daugmales pilskalns. Burtiski 10 minūtes un esam klāt pie pagrieziena uz turieni. Kaut kā šī vieta ir ļoti nepelnīti piemirsta, un te Ķekavas pašvaldībai noteikti ir iespēja izpausties, piemēram, izveidojot sena ciemata rekonstrukciju, jo Daugmales pilskalns ar senpilsētu, ostas vietu un kapulauku ir viens no ievērojamākajiem un pazīstamākajiem Latvijas arheoloģijas pieminekļiem. Daugmales senvietu kompleksu veido 3800 m2 liels pilskalns un ap 2 ha liela senpilsēta. No pilskalna paveras iespaidīgs skats gan uz otru Daugavas krastu ar Ako pieminekli, gan arī uz Rīgas pusi, kur Daugavā redzami milzīgie elektrības pārvadi, jo HES jau ari tepat rokas stiepiena attāluma un kā lielisku izklaidi varam ieteikt braucienu vai pat vienkārši pastaigu pa HES betona uzbērumu - arī tāda mierīga randiņa ideja.

Daugmales pilskalns, ja palasa nedaudz vairāk tiešām ir iespaidīga vieta, bet tiešām nedaudz pamesta novārtā, tāpēc - jācer, ka pašvaldība šo vietu izdomās kā attīstīt. Šobrīd te ir arī ļoti iecienīta vieta makšķerniekiem - neparasts ceļš gar pašu Daugavu, kur otrā pusē ir pilskalns, šeit ari ir vieta, kur Daugavā var ielaist iekšā laivas.

Nedaudz tālāk - jau Daugmalē ir arī Nāves sala, kur arī iespējams tikt ekskursijā, vai pašam aizdoties ar laivu.

Tāpat blakus ir arī Daugmales peonijas - https://www.facebook.com/profile.php?id=100020494881544, kur sezonas laikā var sajusties kā Mazajā Holandē pavasaros.

Dodamies atpakaļ uz Ķekavu, kur pie baznīcas noliekam auto un dodamies vienkārši pastaigāt pa parku, kurš nav milzīgs, bet kādu stundu arī te var pavadīt. Parciņam ir nesen uzbūvētas koka laipas, un tam pa vidu tek Ķekaviņas upe. Apkārt ir arī brīvpieejas sporta laukumi, kur var izskraidīties bērni. Pats Ķekavas centrs ari ir pamatīgi pārvērties - piemēram, te ir Jauno ideju centrs Ķekavas novads - jauniešiem, arī nesen uzbūvēta ēka, taču, rakstot rakstu, bija vēlme palasīt ko vairāk par šo vietu, un pēdējās ziņas Ķekavas mājaslapā ir no 2023. gada, piedevām, arī šis centrs ir vaļā tikai darba dienās, tāpēc atkal rodas tāda sajūta, ka šī ir viena no Pierīgas pašvaldībām ar ļoti daudz naudas, kurai galvenais ir to patērēt lielos projektos, bet pēc tam labi iesāktas un domātas lietas atstāt pašplūsmā.

Parkā sastopam vairākas vistu lielformāta figūras – jo Ķekava tomēr visiem asociējas ar Ķekavas putnu fabriku Kekava Latvija – un tad nu viņi liek par sevi manīt daudz kur. Un – mums palika viena noteikti ne līdz galam izdarīta lieta – ko daudzi ieteica – aizbraukt pusdienās uz Ķekavas putnu fabrikas ēdnīcu “Vistu dancis”, kas darbojās tikai darba dienās, bet šeit varot sajust sen aizmirstu gaisotni un varbūt arī varētu apsvērt ideju būt atvērtiem vismaz sestdienās arī viesiem.

Paķeram pa saldējumam vienā no lielveikaliem Ķekavas centrā un ejam līdz auto, lai aizbrauktu uz vēl vienu Ķekavas daļu - Baložiem un Titurgu. Titurga, piemēram, kaut kā pēc sajūtām liekās visaktīvākā Ķekavas daļa, jo te vienmēr kaut ko remontē, rok, būvē un arī iedzīvotāji, šķiet, ir visu laiku tādā kā skrējienā. Starp Titurgu un Baložiem ir arī ezers ar atpūtas zonu.

Tālāk ir Baloži ar laikam jau kazarmu vai armijas tipa ēkām centrā - dzeltenām mājam ar kolonnām, bet šai vietai šī arhitektūra piestāv. Mums nepaveicās, jo netrāpījām ekskursijas dienā, bet noteikti ir jāizmēģina Baložu kūdras bānītis - kur bariņš ar entuziastiem atjauno sliedes un bānīša sastāvu, lai varētu izgāzt pa Baložu kūdras purvu, bet uz šo vietu piebraucam tāpat, uz brīdi aizmirstot par odu bariem. Principā - nepilnas stundas pastaigas attālumā ir Ziepniekkalns, bet šoreiz mūsu pastaiga aprobežojas ar pāris bildēm uz kravas vagona un vicojam atpakaļ uz auto.

Vēl Baložu centrā, mūsuprāt, ievērības cienīga ir Vissvētās Dievadzemdētājas Bogoļubskas ikonas pareizticīgo baznīca - kura būvēta no guļbaļķiem, kur arī piestājam un šoreiz šis ir mūsu pēdējais pieturas punkts nu ļoti lēnā un nesteidzīgā vienas dienas izbraucienā tepat Pierīgā, kuru principā varētu arī izskriet pāris stundu laikā vai pat vienā vakarā, ja trūkst idejas, kur pastaigāt.

Nobeigumā gan jāatzīst, ka visu laiku nepameta sajūta, ka ar apvedceļa būvi (starp citu, tas arī sava veida tūrisma objekts, jo te kā pārējā Eiropā var nedaudz paskriet ātrāk ar auto un arī viss izskats kā poļiem vai rumāņiem uz ātrgaitas ceļiem pieņemts), Ķekava ir palikusi daudz mierīgāka un klusāka, bet tas jau īstenībā ir ar jebkuru vietu, kad no tās

novirza satiksmi un cilvēku plūsmu, tāpēc ir tāda sajūta, ka Ķekava ir vairāk tāda vieta, kur tusēt iedzīvotājiem un šis nav tāds klasiskais tūrisma galamērķis, bet – pusstundu tālāk ir Baldone – kur Jums būs ko darīt visu dienu!

Pasaulē skaistākais ceļš ar 90km serpentīnu, 400 EUR vērts Audi 80, lāči, romu kāzas, nokļūstam bezmaksas operas festivālā, spēlējam golfu 100 metrus zem zemes, guļam vienu nakti auto jeb mums jau nedaudz pietrūkst Rumānija.

Nu lūk - un mūsu noslēdzošā daļa no 6 lielajiem aprakstiem (mēs ticam, ka šādi garie apraksti Jūs tiešām iedvesmo ceļot un kalpo kā lielisks maršrutu apraksts Jūsu braucieniem, nevis tie īsie aprakstiņi ar 5 bildēm pie katra objekta vai vienveidīgie TikTak vai TikTok stila video, kur monotonā balsī tiek stāstīts kārtējais apraksts Zakopanei) ceļojumam - Baltijas - Melnā jūra caur Ukrainu, Moldovu un Rumāniju 400 EUR vērtā - 92. gada Audi 80, kuru mākslas darbā pārvērta https://www.instagram.com/olya_d_art/. Šajā reizē - Top gear čaļu un arī mūsuprāt - pasaulē skaistākais ceļš un lāči! Tagad jau ar pilnīgi godīgi varam teikt, ka, ja pat iespējams, kādā brīdī arī pašiem sākumā šis likās nedaudz neparasti, tad tagad varam apstiprināt, ka 6200+km šis Audi pieveica vispār bez jebkādiem remontiem. Un jā, tupinot Zakopanes tēmu - netaisām sastrēgumus tajos kalnos – braucam uz Ukrainas vai Rumānijas Karpatiem – tur viss daudz mierīgāk un stilīgāk. Piedevām, ja kādam ir interese - plānojam rudenī savākt nelielu grupiņu ar tiem, kas vēlās kopā ar mums aizšaut uz Ukrainas Karpatiem - tā kā - welcome - gaidām Jūsu ziņas no tiem, kas gribētu mūsu kompāniju un piedzīvojumus mūsu stilā!

Bet – par Rumāniju un Karpatiem - iepriekšējo daļu noslēdzām ar frāzi, ka nokļuvām kārtīgās, bet tomēr nedaudz mini rumāņu kāzās. Turpinot un arī atkārtojot mūsu dzīveslaužņus - mēs cenšamies nakšņot nevis lielajās pilsētās, bet kaut kur nedaudz ārpus - šoreiz - Kumpalungas pilsētiņa, kas, kā izrādās - ir pirmā Rumānijas galvaspilsēta. Esam pierezervējuši random viesnīcu šajā vietā, pēc trakajiem iesildošajiem Rumānijas serpentīniem no Brasovas puses, pēdējie kilometri pa nedaudz taisnāku posmu, līdz nonākam palielajā Kumpalungā. Īsti pēc kartes nesaprotam, kur ir mūsu viesnīca, tāpēc liekam auto vienkārši pie pilsētas centrālās gājēju ielas, blakus daudzajiem daudzajiem autentiskajiem - šoreiz tiešām romu - restorāniem un dodamies uz to vietu, kur mūs ved norādes. Pieejam pie maizes ceptuves un prasām, kur ir Pensiunea Nico Pardon - https://www.facebook.com/profile.php?id=100090594728840 – jeb mēs paši izdomājam, ka tulkojums ir – pansionāts, Niko, lūdzu, piedod! Tad caur visu ielu un izskan skaļa frāze “shefo, turisto!” - jo rumāņu valoda ir mikslis starp itāļu, franču un vēl pāris dienvidnieku valodām un pie mums atlec ļoti žiperīga dāma, kuras vārdu, pardon, bet esam piemirsuši. Viņa ar sajūsmu ar mums sarunājas, apmēram zina, kur ir Latvija un ved apkārt kvartālam uz viesnīcas īsto ieeju. Te, bez pārspīlēšanas - ēka ir pāris metrus plata, bet garumā kādus 50 metrus – starp divām ielām. Un mēs atkal sacenšamies - kurš ir skaļāks un lielāks dienvidnieks. Kad nonākam pie vīnogulāju pārklātas ieejas šajā kompleksā - tad arī pajautājam, ko nozīmē - šis - Niko, piedod. Viss ļoti prozaiski – Niko ir viņas tēva vārds, Pardon, uzvārds. Jau saprotam, ka būs izcils vakars – jo vienā kompleksa pusē ir kristības mazam rumāņu čaļim, otrā - kāzas. Ar Kārli štukojam nozagt līgavu, bet saprotam, ka vēl nedaudz abiem putra jāpaēd, lai mums pietiktu spēks šo līgavu aiznest kaut kur tālāk par pāris metriem. Iekārtojamies numuriņā - šoreiz bez logiem, bet tātad, varēsim no rīta izgulēties nedaudz ilgāk, pirms saule modina un ejam lejā uz restorāniņu paēst. Kāzas ir uzņēmušas apgriezienus un mūsu jaunajai draudzenei vienkārši sakām - nes visu, kas Jums ir tradicionāls - šodien ir mūsu lieliskās sievas un mammas Ditas jeb Diii - vārda diena un tāpēc vajag nogaršot visu. Galdu mums nokrāmē pamatīgu, vēl uzsauc vietēju ļerguci jubilāram un tad jau lokām iekšā vietējos gardumus. Saimniece arī tepat - runājas un smej kopā ar mums, mazā Dārta gan ir sagurusi un aiziet gulēt - pēdējās dienās pārāk daudz lieliskas emocijas, jāatguļas rītdienai. Kā jau šajās valstīs pieņemts, ēdienu pasniedz atsevīšķi - gaļa ir gaļa un piedevas ir piedevas, salāti ir vispār atsevišķs ēdiens, tāpēc mūsu uz galda esošā bilde ir ar daudz šķīvjiem - bet pēc būtības - mēs Latvijā to visu sakrāmētu uz viena trauka.

Bet mēs tiešām pārēdamies - te vegāniem īsti nav ko darīt - ja nu tikai polentu ēst, pamatā visur ir gaļa un vēl nedaudz gaļas.

Palieku lejā rakstīt nākošo ceļojuma aprakstu, pie manis atnāk viss personāls - parunāties un prasa vai visi Latvijā ir tik atvērti un runīgi, kā arī tik traki braukt vecā auto šādos ceļojumos?! Nu tad – aiziet ceļot - pierādīt - ka mēs visi tādi, nevis klusie ziemeļnieki. Fonā vēl skaļas kāzas, kur pēc pusnakts aiziet vietējās dejas un ir pamatīga ballīte. Atkal arī cikādes un tā īpašā vietējā gaisotne. Esam kalnos, bet ar grieķu sajūtām. Ļoti, ļoti patīk šī sajūta un negribas pat iet gulēt, tāpēc rakstu speciāli moku līdz 2 naktī, lai tikai pagarinātu to visu.

Tomēr - rīt vajadzēs lielu koncentrēšanos, tāpēc dodos gulēt arī es. Otrā rīta tiekam pie brokastīm, atsveicināmies ar visiem te un dodamies tālāk - uz mūsu ceļojuma kulmināciju - Transfalgarash ceļu - 90km nebeidzamu serpentīnu, ūdenskritumu, lāču, un arī, tā kā ir svētdiena, auto un motociklu plūsmu.

Bet – lai tur nokļūtu - vēl 70km pa iesildošiem serpentīniem - uz Kurtea de Arges - jāatzīst, šis posms ir ar sūdīgākajiem ceļiem šajā valstī, bet nu reizes 20 tāpat labākiem kā Moldovā. Pārsteidz lielās kravas automašīnas, kas šeit mierīgi mauc un vispār bez stresa līkumo. Pa ceļam vēl pilsētiņā Domnesti - milzīgs un nereālos izmēros tirgus – gribam apstāties, bet ir divas problēmas - mums nav līdzi vairāk normālos apjomos skaidrā nauda kā tāda, jo te tāpat ņem eiro, lai gan oficiālā valūta ir lejas, otrkārt - tuvākā stāvvieta, kur varētu ieparkoties ir pēc kāda kilometra. Un – atkal nedaudz kavējam mūsu plānu, tāpēc dodam čībā (vai zandelē drīzāk), līdz nonākam Kurtea - šeit arī ir tirdziņš, tāpēc viena daļa no mums aiziet uz 2 šejienes klosteriem, daļa palido ar dronu, un dodas bankomāta meklējumos, kas vainagojas panākumos. Urā, varam iepirkties! Kāds tiek pie Indiana Džonsa ceļojumu cepures, cits nopērk smūtiju, kāds telefona turētāju Audi, lai var redzēt serpentīnus, kāds bumbieru sulu. Visi laimīgi un varam turpināt ceļu. Nē, ceļu nē, - piedzīvojumu!

Tātad - Transfalgarasan ceļa vēsture. 60. gadu beigas – orki izdomā, ka viņiem ar Baltijas un Vidusāzijas valstīm nepietiek un tiek ievests karaspēks Čehoslovākijā. Tas beidzas kā vienmēr viņiem - agri vai vēlu ar fiasko, bet Rumānijas diktators Čaušesku piečurā biksiņas un saprot, ka tūdaļ arī pie viņa var atnākt super draudzīgie orki un viņam 2 valsts reģionus savieno tikai viens ceļš - tāpēc liek uzbūvēt šo ceļu pāri kalniem. 5 gadi, pārsimts bojā gājušie un lielisks ceļš gatavs! Pirms vairākiem gadiem – skatoties vienu no Top Gear sērijām - redzējām šo ceļu un tad Klārksons pateica, ka šis ir tas ceļš, kurš ir jāizbrauc kaut vai reizi mūžā un ir viņuprāt skaistākais pasaulē. Rumānijā ir vēl vairāki līdzīgi - piemēram, TransAlpina, bet slavenākais ir tieši šis.

Pirmie pārdesmit kilometri vispār bez stresa, nekas tāds. Un arī it kā liekas, ka priekšā kalnu nu tādi, nekas īpašs. Un tad, vienā brīdī - saproti, ka esi nokļuvis vietā, kas ir pat vairāk kā wooooooooow! Augstas klintis, kur īsti neredzi, kur tās beidzas, viss klāts ar sulīgi zaļiem mežiem un ceļu, kuru tu redzi – ka jātiek tur - augša - bet joprojām nesaproti, kā to izdarīt. Un tad - lāči. Daudz neredzējām - no 6000 Rumānijas lāčiem - tikai 3. Viņi vienkārši stāv ceļā malās un māj. Kaitināt likteni nevajag, bet ir tūristi kas nāk pat ļoti tuvu bildēties. Un tad arī sākās visi ūdenskritumi, utt. Un lielais, cik noprotams - mākslīgais tirkīzi zili dzidrais ezers. Tā kā šis ceļš ir vaļā tikai pāris mēnešus vasarā un ir nedēļas nogale, tad te ir tādi sastrēgumi, ka brīžiem stumjamies augšā tik lēnu, kā no rīta uz Slokas ielas Rīgā. Bet visu atsver skati. Ik pa laikam ir kāds uzvārījies svaigs auto, mūsu Audi turas stabili, bet mēs tomēr ik pēc pusstundas taisām pauzītes - bremzes un motoru padzesēt, lai gan vajadzības īsti pēc tā nav. Neskaitāmi motocikli, un mēs arī te atgriezīsimies ar moci, bet, vispirms jātiek pie A kategorijas, tā kā - ja te kāds autoskolas pārstāvis lasa un nedaudz par mums iefano - gaidām ziņu, kas varam sākt mācīties! Apsolām arī motociklu nokrāsot līdzīgi kā Audi – lai ir kā nevienam!

Tagad, rakstot par šo ceļu, saprotu, ka sanāk haotiski – jo normāli par šo vietu uzrakstīt nevar – emocijas līst pa visām malām. Un jā - ja kādam ir ieteikumi, jo jau redzējām iepriekš frāzes - šis nav smukākais ceļš - tad gaidām ieteikumus – kur mums vēl aizbraukt – lai iedvesmotos un šādu ceļu izbaudītu.

Mums šoreiz sanāca tā, ka braucām nosacīti pretēji visiem – jo parasti visi brauc no Kartisioras vai Sibiu puses, bet jebkurā gadījumā - jāuzbrauc būs tajā 2km augstumā. Viens posms ir vienkārši meži un nedaudz kalnu ceļu, nosacīti kādi kilometri 30 ir vispār vienkārši, pat bez lieliem serpentīniem un tad pienāk brīdis, kad ieraugi kalnu galotnes, pa kurieni brauc auto. Un mēs esam nosacīti lejā - kā tikt augšā ar šo mūsu grabažiņu nav ne jausmas. Nezinu, cik reizes šajā dienā es pārslēdzu ātrumus, bet pāris tūkstoši reižu noteikti bija, jo sanāk 2-3-4 ātrums, tad atkal 2-3-4, un tā uz riņķi ik pēc pāris sekundēm. Bet tajā ir tāds kaifs! Viens bridis ir tāds, ka stāvums kalnam ir tik liels, ka pāri pārsegam redzu tikai debesis. Barjeras te arī īsti nav. Lāču arī vairāk nav, bet ir desmitiem cilvēku ar teltīm. Piestājam malā - Garmin rāda, 1600m augstums. Šis vēl nav finišs, jākāpj vēl 400m. No laimes vienkārši klapēju Audi pārsegu - un esmu gatavs to 4 apļu zīmīti nobučot. Moller Auto Latvija - rekur pierādījums, ka arī vecs Audi var! Adrenalīns kopā ar laimi un prieku! Bērniem arī trūkst vārdu. Un tad - šie 400m augstumā ir ietilpināti kādā kilometrā tālumā - respektīvi - paša kalna virsotne ir pati stāvākā un tur vēl ir korķis. J*p – kalna galā korķis. Jo vēl ir viens - pēdējais tunelis – aiz kura ir 2 lieli stāvlaukumi, kur var nolikt auto – un iekšā laukumā laiž tikai tad, kad kāds izbrauc laukā. Nostāvam pusstundu korķī un beidzot tiekam iekšā laukumā. Pirmā lieta – skatos altimetru – 2004m augstums! Yes! Izdevās!

Ar vietējo policistu sarunāju iespēju - drīkst lidot ar dronu, ko ar kaifu arī daru! Aizejam līdz ezeram, kā no pasakas. Tā kā Šveices Alpi. Kārlis ar mammu vēl uzskrien nedaudz vienā no daudzajām pastaigu un pārgājienu takām. Mēs ar Dārtu vienkārši skatāmies apkārt un smaidām. Rādiet saviem bērniem pasauli piedzīvojumos, nevajag to vīna vai alus pudeli katru vakaru – un varēsiet tiešām parādīt un iedvesmot savus bērnus un ari sevi - šīs emocijas viņiem noteikti būs kas vairāk par ceļojumu uz Turcijas viss iekļauts reizi gadā.

Staigājam pa šejieni gandrīz 2 stundas, vēl tādā brīvdabas Lido stila ēstuvē uzēdam, cena uz visiem 4 – 20 EUR.

Tad – 30+ km ceļš lejā un tieši šeit ir tie paši skaistākie skati un serpentīni, kas ir visos video, foto, utt. Stājamies malā ik pēc katra otrā līkuma - gribas paildzināt šo brīdi šeit vēl ilgāk. Te ir arī trošu vagoniņš - sanāk lieliski kadri ar dronu. Bet - šoreiz te nevar palikt mūžīgi - tāpēc - nākošo reizi – vai nu atlidosim uz Bukaresti un ar īrētu auto vai ar moci – uz šejieni vēlreiz, bet tagad gan – dodamies lejā. Pirmo reizi nedaudz nosmird arī bremzes – bet tieši sakrīt ar pauzi elpas ievilkšanai - un tad, Waze rāda pēdējos līkumus un esam ielejā. Aizmugurē milzīgie kalni, kur tikko bijām. Nedaudz skumji, ka šīs piedzīvojums beidzies, taču - emocijas paliek!

Uzņemam kursu uz Sibiu pilsētas pusi, kura ir diezgan liela – pa ceļam gan vēl romu ciemi ar zirgu pajūgiem uz šosejas, mazām autentiskām mājiņām, kukurūzas laukiem un autentisko Rumāniju. Meklējam naktsmītni - Sibiu ir diezgan padārga, tāpēc 20 kilometrus tālāk atrodam pērli - Alba Iulia. Google maps rāda - ka šeit ir liels cietoksnis un kā jau nosaukums rāda - pamatīga Romas impērijas ietekme. Paliksim apartamentos par 60 EUR jaunajā projektā. Mūs sagaida vietējais strīmeris un blogeris, omulīgs čalītis, kurš izrāda dzīvokli un iesaka ko darīt vakarā - iesim uz cietoksni - reāli 10 minūtes ar kājām no naktsmītnes. Tas ir milzīgs - ar vairākām baznīcām iekšā, un desmitiem ēku. Laikam tik lielā tik labā stāvoklī esošā cietoksnī neesam bijuši. Nākamais pārsteigums - cietoksnim nosaukums - Karolīna - un mūsu Dārtai pilnais vārds ir Dārta Karolīna. Izstaigājam katedrāli, romiešu stila mūrus, atkal vai joprojām notiek tirdziņš, un te ir desmitiem dažādas ēstuves. Aizdomīgi daudz cilvēku svētdienas vakaram... Izrādās - te notiek opermūzikas festivāls un notiek Bukurestes operas izrāde - iekārtojamies restorānā Karolīna pretim skatuvei. Atkal ar vietējiem policistiem sarunāju - ka drīkstu palidot ar dronu – pie nosacījuma, ka nefilmēju ļoti operas izrādi. Tikmēr jau tiek gatavotas vakariņas un mēs nesteidzīgi baudām operu un ēdienu. Kaifs. Satumst, esam paēduši un izstaigājam cietoksni vēl pamatīgāk - bet tas noteikti nav izdarāms ātri - jo tas šķiet nebeidzams.

Jādodas uz viesnīcu - bet Dārta tik ļoti pavelkas uz operas izrādi, ka nevaram viņu pierunāt iet prom. Skatāmies izrādi vēl vismaz 20 minūtes un tad gan – caur veikaliņu - sapirkt ūdeni un gulēt.

Nākošais rīts iesākas ar vētru Latvijā - un arī mūsu viesnīcā pazūd viena fāze. Āra kamerā vērojam kā mums vējš vienas lielās durvis dauza un Rīga pludo. Mums gan +33 un viss saulains. No rīta jāpārbrauc uz Turdas sāls raktuvēm - biļetes esam nopirkuši laicīgi - 70km noripojam mazāk kā stundā pa autobāni. Turda arī ļoti dienvidnieciska pilsētiņa. Aizlīkumojam līdz raktuvēm Salina Turda - tās ir ļoti senas - pazemē - bet nekādā veidā nelīdzinās, piemēram, pie Krakovas esošajām Veļičkas raktuvēm. Šeit vispirms - stāvas trepes pazemē - un tad tunelis ar kambariem – un tad jau no šiem kambariem ceļš vēl vairāk pazemē. Izskatās kā tādā datorspēles sižetā. No wow – ir iekārtots panorāmas rats, iespēja uzspēlēt mingolfu, galda tenisu un vēl pāris spēles pazemē. Un vēl līmeni zemāk - arī izbraukt ar laiviņām pa ezeru. Visu bojā tas, ka nav īsti organizēta plūsma. Ir lifts, uz kuru nebeidzama rinda, parastās trepes – abos galos, bet ari vienmēr pārbāztas un tas reāli kaitina un liedz visu izbaudīt. Tāda bardaka sajūta. It kā ir forši, bet ne līdz galam. Bērni ari nav pārākajā sajūsmā, tāpēc dodamies virszemē un uzņemam kursu uz mājām - Latviju.

Vispirms gan - piestājam Kluč Napokas pilsētā - mums parasti patīk katrā valstī ieiet lielveikalā un noķert kādu vietējā zīmola apģērba pērli. Šeit īsti nekas nav un izbraucam no Napokas ap 17.00. Plāns kā Napoleonam – tikt līdz Žešuvai. Tie ir 600km. Cauri Ungārijai un Slovākijai līdz pusnaktij. Respektīvi - pāris stundās 4 valstis. 32 gadus vecā Audi. Ar domu, ka jāpāriet vēl viena robežas kontrole un jāpaēd Ungārijas Debrecenā.

Sāksim ar to, ka iepildām auto līdz pilnai bākai un izbraucam caur iespaidīgu īstu čigānu ciemu – ar 5 stāvu privātmājām. Tas ir kaut kas!

Līdz robežai ar Ungāriju tiekam ātri - un, lai arī abas ir ES valstis - tomēr šeit ir robežkontrole, kas aprobežojas ar ātru pasu pārbaudi. 7 robežas pāriešanas 10 dienu laikā ar pasu kontroli. Nav slikti, ne?

Līdz Debrecenai aizlidojam ātri, vēl ir gaišs. Šī pilsēta palika kā neaizbraukts galamērķis iepriekšējā ceļojumā uz Ungāriju - arī ļoti vēsturiska, ar skaistu vecpilsētu, strūklakām. Atrodam gaļas restorānu - pēc atsauksmēm ļoti labs - Kārlis paņem pat wagyu burgeru tikai par 13 EUR, bet šeit drausmīgi snobiska un augstprātīga apkalpošana. It kā garšīgi, atskaitot Dārtas makaronus, bet gribas paēst un skriet tālāk. Ir jau gandrīz 22. Visas viesnīcas Slovākijā super dārgas - to mēs ievērojam ne pirmo reizi, tāpēc par katru cenu mēģinām tikt līdz Polijai. No Debrecenas izbraucam riktīgā tumsā - Ungārijā ceļi ir perfekti, bet šoreiz ļoti daudz remontdarbu uz ātrgaitas šosejām - ar Audi lukturiem tā inčigi braukt, bet mierīgi tiekam līdz Slovākijai vēl pat pirms pusnakts. Tad jau Košiče - kur piestājam uz kafijas pauzi. Bērni jau guļ. Līdz Žešuvai - ja braukt bez apstājas - tad vēl 300km un būtu tur 3.00. Par katru cenu vismaz līdz Polijai jātiek. Ar bērniem sarunājam - velkam, kamēr varam, un tad pāris stundas pagulēsim mašīnā. Jo fiziski nav jau arī pašas viesnīcas šajā posmā. Atceros, ka uz robežas ir atkal serpentīnu posms - kurš atmodina. Te gan kravas auto presē nost un brauc kā WRC piloti. Pēc vieniem – iebraucam lielā kravas auto stāvlaukumā un stājam malā - lai ko kāds teiktu – Audi 80 pāris stundu snaudai ir pilnīgi pietiekams auto. Nošņācam līdz 7.30 - paņemam brokastis DUS un uzņemam kursu uz Belostoku – caur Žešuvai, kur jau esam bijuši - ja kāds atceras stāstus par bomzīšiem ar lašmaizēm un mūķeni papardēs, garām Ļubļinai un tad - mazākā kā 24h esam nobraukuši 1100km. Belostoka kā jau ierasts – bet atradām foršu gastrobāru ar Āzijas virtuvi (tā mums tradīcija - šajā pilsētā testēt jaunas Āzijas virtuves vietas katru reizi) un – labi izgulējušies nākošās dienas pievakarē esam atpakaļ mājās!

Paldies visiem, kas sekoja līdzi - pāris tuvākie ceļojumi nedaudz ne tik tālu, bet ar pārsteigumiem un piedzīvojumiem tāpat!

Ja Tev liekas interesanti tas, ko mēs darām pēdējos nu jau vairāk kā 3 gadus, priecāsimies par kādu uzsauktu piečuku https://buymeacoffee.com/cetricelogardi.