Viss Ir Viens

“Kur palika ezītis?” 🙂

❤️

⭐️Noderēs katram, kuriem pie sienas ir mūsu, Viss Ir Viens SIRDS Kalendāri 😊 un katram, kuram rūp savas sirds pasaule! ❤️

Janvāris. “Vai tu seko savam sapnim? “
🤗

Vai zini, kāds ir Tavs sapnis?

Pirmajiem interesentiem SIRDS KALENDĀRI sagatavoti, izsūtīsim jau pavisam drīz!🤍

Ja vēl nepaspēji- droši piesakies arī Tu!
ATSŪTI mums savu ADRESI PM un nosūtīsim PA PASTU 🤗
Dāvinām ❤️

Jānis un Dace Zeme

💚Lai Tev spēka vārdi un siltums sirdī vienmēr būtu - arī nākamajam gadam esam sarūpējuši Tev SIRDS KALENDĀRU, ko ar lielu prieku Tev arī dāvinām!

Te būs daži bilžuki, kāds tas sanācis mums šogad.😉

‼️Kā vari saņemt savu kalendāru?

☄️Ja esi Rīgā- kalendāru KLĀTIENĒ droši vari paņemt Ganību dambī 2a (ieskaties.lv birojā 1.stāvā katru darba dienu no 10:00-18:00)

⭐️Ja esi Daugmales tuvumā - zvani mums un iedosim TIEŠI ROKĀS😄;

💫Ja vēlies saņemt PA PASTU, sūti PM un izsūtīsim uz Tev ērtāko pasta nodaļu!

Lai brīnumu piepildīts svētku gaidīšanas laiks!🤗

Ar sirsnību,
Jānis un Dace Zeme

P.S.🤍Paldies Ieskaties.lv par finansiālu atbalstu kalendāra tapšanas procesā.🤗

🤍Paldies talantīgajiem fotogrāfiem - Artūrs Elsons un Aigars Reinholds - par iedvesmojošiem un neparastiem fotomirkļiem!

🤍Paldies Kristena Lagzdiņa par teksta noslīpēšanu

🤍Paldies Kristine Boronovska par izcilu dizainu un Digitālā Pele par kalendāru sadrukāšanu!

Pats ceļš ir svarīgāks par galamērķi, kurā vēlamies nokļūt.

Tikai tad - ja esam klātesoši, esam “šeit un tagad” - varam pamanīt mazos mirkļus un iepriecināt savu sirdi un dvēseli.

Un ceļu ir bezgala daudz.
Varam izvēlēties līdzenāko.
Varam izvēlēties neparastāko.

Jo neparastāku ceļu izvēlamies, jo neparastākus mirkļus varam piedzīvot!

Dari tā, lai sirds var pasmaidīt.
Lai gulētejot - tava sirds Tev var pateikt klusu ‘paldies’ par mirkļiem, ko ļāvi tai piedzīvot.❤️

Piepildi sevi ar prieku.
Lai sirds mīlestībā var uzziedēt!

Ar sirsnību,
Jānis un Dace

Mežā sastapām šādu akmeni 😊

Un sirdī atnāca vārdi.

Ir tik svarīgi sevī atrast līdzsvara punktu!

Kur paši sev esam labākie draugi, lai kādi vēji pūstu, lai kas arī nenotiktu ārējā pasaulē.

Jo Iekšējais līdzsvars rada iekšēju mieru,
miers - sirds redzamību un
sirds redzamība - mīlestību.

❤️

P.s. Starp citu, akmens nav nekāds maziņais - tas ir 7 metru garš. Un tā virspusē vēl izaugusi maza priedīte.😊

Jānis un Dace

Cilvēki ir kā acis, kas redz visu, izņemot paši sevi ❤️

Varbūt noder tieši šobrīd ❤️🤗

Lai sirdis var satikties | Vieta kur smelties spēku Sirsnīgs sveiciens šajā pavēlajā vakara stundā! Vienmēr esmu vadījusies pēc sajūtas – sekot sirds impulsam. Un tāds atnācis arī šovakar. Varbūt Tu jūties kā apmaldījies? Varbūt vajadzīgs vēl kādas…

Vai sadzirdi un ieklausies savā sirdī? 🤍
Vai ļauj savai dvēselei radīt Tev ceļu?🤗

——

VĀRDI no DVĒSELES

ļauju, lai dvēsele runā
ļauju, lai dvēsele dzied
neslēpju dvēseli tumsā,
ļauju tai pasaulē iet

dāvinu dvēselei savai
iespēju satikties,
lūkojos dvēseles acīs
ieraugu klusu “paldies”

saku: “Tev reizēm sāpēs!”
dvēsele sirsnīgi smej
ar basajām kājām nātrēs
kurš gan nezin, ka nātres dzeļ?

skauju dvēseli rokās savās
jūtu drosmi, kas dvēselē mīt
tā glāstoši skar manu sirdi
tūlīt aicina: “Nāci man līdz!”

lielu spēku tad sajūtu sevī
lielu prieku tad dodos tai līdz
dvēsele vēlreiz noglāsta sirdi
un nočukst: “Mums izdosies.”

ļauju dvēselei savai runāt
ļauju dvēselei dziesmās diet
caur savas dvēseles spēku
varu droši šai pasaulē iet!

un nātres patiešām var sadzelt
šaubu pinekļi arī var siet
tad apstājos sevī un lūdzos:
“ļauj man un dvēselei iet!”

šaubas nosarkst un nātres vairs nedzeļ
rasas lāsītēs iemirdzas prieks
dzirdu dvēseli savu dziedam:
“Mūs sadzird! Mūs sadzird! Mūs sadzird!”

“Mūs sadzird! Tik turpinām iet!”

ļauju, lai dvēsele runā
ļauju, lai dvēsele dzied

dāvinu dvēselei savai
iespēju satikties
——

✅ Droši sazinies ar mums, ja jūti, ka sirds un dvēseles ceļā Tev ļoti noderētu atbalsts. 😉

Varam satikties klātienē, varam padalīties ar dziļi transformējošu programmu “Mosties mīlestībai” un grāmatām, kā arī pieejams vēl daudz kas cits - priecāsimies, ja noderēs! 🙏

Raksti mums:
💌 [email protected]

Gaidīsim Tavu vēstuli!

Ar bezgalīgu ❤️,
Jānis un Dace Zeme

❤️
Mēs varam. Ar mīlestību mēs varam!
Visu - kas mūsos saplēsts- izdziedināt.

Arī sāpēs salūzušas sirdis.
Jo īpaši tās.

Ar mīlestību,
Jānis un Dace

Saņēmām vēl vienu negaidītu dāvanu😊

LĪGA, paldies par skaisto un mīļo pārsteigumu!❤️ Bezgala skaisti!

Pārāk skaistas, lai lietotu. 😄
Liksim mūsu Austrumu istabā. Blakus sirds zaķēnam. 🤍

Mīlestības piepildīts paldies Tev!🫶

Jānis un Dace

🤍Mūsu mīļie Viss Ir Viens draugi!🤍

Gribam padalīties - ir piedzimuši pirmie mūsu grāmatas “Kas man traucē justies laimīgam?” eksemplāri. 🤩

Vēl mazliet jāpapildina un jāsamīļo. Un tad arī laidīsim plašajā pasaulē.

Dosim Tev ziņu, kad būs pieejama grāmatnīcās. Varbūt arī Tev - Tavas Sirds ceļā noderēs 😉

Jānis un Dace

❤️PASAKA par to, kā Sirds Prātam palīdzēja❤️

Sensenos laikos kādā ļoti, ļoti augsta klinšaina kalna virsotnē, kur nemanīja nevienas citas dzīvas dvēselītes, mitinājās kāds vīrs, vārdā Prāts. Viņš bija ļoti prātīgs, daudz zināja, daudz prātoja, spēja rast izskaidrojumu ikvienai dabas parādībai, zināja pareizās atbildes uz visiem jautājumiem. Dzīvoja vientulībā, jo bija nolēmis, kā tā dzīvot ir saprātīgi. Viņa mājoklis bija ļoti sarežģīts, tomēr viņš savā alu labirintā orientējās itin viegli.

Prāts savu mitekli bija izplānojis nevainojami un pie durvīm piestiprinājis lielu tērauda riņķi. Tā skaņa bija labi dzirdama, lai kurā alas nostūrī viņš arī neatrastos. Prāts vienmēr zināja, ja pēc padoma bija iegriezies kāds cieminieks.

Gan alu iekšpuse, gan ārpuse un arī pats kalns bija pelēkā krāsā. Pēc Prāta domām, pelēkā krāsā bija vislabākā, jo nenovērsa uzmanību no paša galvenā – spējas prātīgi padomāt.

Kalna ielejas iemītnieki pie viņa iegriezās ļoti bieži, jo bija vajadzīgas visvisādas gudras atbildes uz ļoti sarežģītiem jautājumiem. Jautājumi bija dažnedažādi. Piemēram, kuru sievu labāk precēt, kurš darbs nesīs vislielākos augļus, kādu arodu izvēlēties, kur un kā dzīvot, ar kādiem cilvēkiem labāk sarunāties un no kādiem izvairīties, kāda ir pareiza rīcība konkrētās situācijās, kā jāuzvedas sabiedrībā, ko drīkst un ko nedrīkst darīt vienā vai otrā dzīves situācijā un tā tālāk un tā joprojām.

Padomu lūdzējus viņš savā mājā gan nelaida, bet bija iekārtojis klinšainu galdu un krēslus pie sava nama durvīm. Prāts zināja, ka pārāk tuvu sev pielaist ļaudis nebija prātīga doma. Viņš tomēr bija vientuļnieks. Un daudz gudrāks par jebkuru no viņiem. Kāpēc gan tos laist savā mājā?

Prāta sniegtās atbildes vienmēr bija ļoti saprātīgas un ļoti loģiskas. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka tās ir pilnīgi pareizas. Tāpēc ciema ļaudis Prātu turēja lielā cieņā. Turklāt tā dzīvot bija diktam vienkārši, tik vien kā jāaiziet pie Prāta pēc padoma un visas atbildes rokā. Kā uz paplātes.

Šī paša kalna apkaimē, košiem ziediem un zaļas zāles ieskautajā kalnu ielejā savu saimniecību uzturēja un aprūpēja kāda sieva, vārdā Sirds. Viņa nekad neko daudz neprātoja, nemeklēja izskaidrojumus, dzīvoja tikai un vienīgi pēc sajūtām.

Sirds bija iekopusi krāšņu dārzu, ar dažnedažādiem interesantiem un ļoti smaržīgiem ziediem un neparastiem kokiem. Viņas sētā varēja manīt visas varavīksnes krāsas. Te dzeltenīgi zeltainais trejlapu ziediņš, te purpurkrāsas peonija, te maigi zilā neaizmirstulīte. Tālāk – lielais un varenais ozols, tam blakus – trauslā liepa. Mājas otrā pusē – raibum raibais bērza stumbrs, kas nemitīgi vicina savas mazās bērza lapiņas te uz vienu, te otru pusi, it kā sūtīdams laba vēlējumus uz visām debess pusēm ikvienam – vai tas būtu kaimiņš, vai svešinieks. Sirds sētā bija vēl daudz dažādu koku, kuru nosaukumus nezināja pat pati Sirds. To lapotnes mirdzēja – no tik tikko jaušama zaļa līdz pat piesātināti tumši, tumši sudraboti zaļajam tonim.

Pie Sirds ciemiņi nenāca, kaut viņa ar lielu prieku būtu uzņēmusi ikvienu no tiem. Bet apkārtējie ielejas ļaudis, tostarp arī Prāts, uzskatīja viņu par samērā vientiesīgu un naivu sieviņu. Cieminieki šad un tad ar Sirdi mazliet patērzēja, gan vairāk aiz žēlsirdības - par to, ka Sirds ir tāda vientiesīte. Pati Sirds gan par sevi tā nedomāja un sirdī zināja, ka Prāts dzīvo tikai sava prāta pasaulē, kam ar laimīgu dzīvi pavisam maz sakara. It kā ļoti pareizi un tomēr kaut kas tajā visā šķita nedabisks, neīsts, nepatiess un samākslots.

Sirds noskatījās, kā ciema ļaudis straumēm vien griezās pie Prāta pēc padomiem. Un Prāts dāsni ar tiem dalījās pa labi un pa kreisi, nevienu neatraidīdams un stundām ilgi skaidrodams ļaudīm vajadzīgās atbildes. Sirdij reizēm likās, ka daži padomi, ko viņa sadzirdēja no ciema ļaudīm, ir pavisam jocīgi. Bet tā kā viņu uzskatīja par vientiesi, viņa pat nemēģināja ļaudīm ko sacīt. Kā nu ir, tā lai paliek. Viņai bija krāšņi iekopts dārzs, ziedi un koki. Ja kādreiz sagribējās parunāt, kur vēl labāku sarunu biedru par lielo ozolu vai labestīgo bērzu atrast, turklāt gan viens, gan otrs – tepat sētā – rokas stiepiena attālumā.

Kā nu gadījās, kā nu ne – kādā dienā viņi abi – gan Prāts, gan Sirds nejauši satikās. Līdz tam dzīvojuši katrs savu dzīvi, abi nevarēja īsti saprast, vai tiem vispār kas apspriežams. Neba jau gluži tā, ka viens otrā ienaidnieku saskatīja, bet arī draugu nu pavisam ne.

Tā kā Sirds bija pavisam vienkārša sieviņa, viņa sarunu uzsāka pirmā: “Sveiks, Prāt! Kaimiņos dzīvojam jau sen gadus, bet ne reizes pat neesam apsveicinājušies. Ne reizes pie manis ciemos neesi atnācis.” Uz ko Prāts saprātīgi atbildēja: “Esmu ļoti aizņemts, pie manis pēc padoma nāk viss ciems. Izņemot tevi. Vai tiešām tu zini visas atbildes? Kāpēc tu pie manis ne reizes neesi nākusi?”

Sirds mirkli paklusēja un tad klusi noteica: “Ciema ļaudis ar nepacietību griežas pie tevis pēc padoma. Tomēr, kad tie pārnāk no tevis mājās – viņi izskatās nelaimīgi. Esmu laimīga. Man jau tagad ir viss, kas man vajadzīgs.” Prāts izskatījās pavisam apstulbis. Kāds bija iedrošinājies viņu, saprātīgāko no visām saprātīgākajām būtnēm visā pasaulē, nosaukt par nelaimi nesošu. Tā Sirds taču vispār no dzīves neko nesaprot! Viņš, Prāts, taču palīdz cilvēkiem rast visas atbildes! Tā nu Prāts apcirtās uz otru pusi un devās uz savām mājām. Sirds noraustīja plecus un devās savās dienas gaitās, pavisam drīz aizmirsdama sarunu ar kalnā dzīvojošo kaimiņu.

Prāts atgriezās sava kalna virsotnē. Cieminieki joprojām griezās pēc padoma. Viss it kā pa vecam. Tomēr Sirds pateiktie vārdi Prātam nedeva mieru. “Ja tiešām pēc maniem padomiem ļaudis paliek nelaimīgi, tad kāpēc nāk? Kāpēc ļaudis grib būt nelaimīgi?”, šī doma Prātu nodarbināja arvien vairāk un vairāk. Viņš pat vairākas reizes ļaudīm tika pajautājis, vai viņi jūtas nelaimīgi pēc Prāta dotās atbildes uz viņu jautājumiem. Uz ko ļaudis visi kā viens atbildēja noliedzoši, sacīdami: “Mums beidzot ir pilnīga skaidrība. Mēs skaidri zinām, ko un kā darīt savā dzīvē tālāk.” Un tā pagāja vairāki gadi.

Kādu dienu Prāta neziņas mērs bija pilns. Kā viņš var nezināt atbildi uz kādu jautājumu? Kā viņš – Prāts būdams – nevar atbildi izprātot? Viņš nolēma uzmeklēt Sirdi vēlreiz un atrada to strauta tuvumā veļu mazgājam. Prāts, kaut bija dusmīgs uz Sirdi, jo tā pavisam bija izsitusi viņu no līdzsvara, Sirdij klusi pajautāja: “Klau, Sirds, vairākus gadus atpakaļ tu man teici, ka ļaudis, kas nākuši pie manis pēc padoma, pēc tam ir nelaimīgi. Es viņiem prasīju, vai tā ir. Viņi teica, kā nebūt ne. Ka viņiem viss ir skaidrs. Kāpēc tu domā, ka viņi ir nelaimīgi pēc manu padomu saņemšanas?”

Sirds paskatījās uz Prātu un mīļi tam atbildēja: “Var jau būt, ka nav nelaimīgi. Nezinu. Viņi vienkārši neizskatās laimīgi. Un pēc tava apciemojuma – jo īpaši. Tas arī viss.” Un turpināja mazgāt veļu. Prāts aizdomājās. Diez ko saprātīgi Sirds atbilde neskanēja, tomēr kaut kas viņu uzrunāja. Viņš to nespēja izskaidrot, tomēr likās, kas Sirds saka patiesību. Ja pavisam atklāti, viņš no šīs padomu došanas bija pavisam noguris un sen jau kā nejutās gandarīts. Darīja to pienākuma, bet ne prieka pēc.

Prāts apsēdās turpat blakus Sirdij un vēroja, kā Sirds vieglu sirdi mazgā veļu, ne par ko nedomādama. Un vienā mirklī Prātu šis skats pavisam apbūra – Sirds lēni un priecīgi mazgāja veļu... Samērcēdama, saziepēdama, izskalodama... Un tā vienu apģērba gabalu pēc otra. Pēc vairākām stundām Sirds darbu bija pabeigusi. Viņa pamanīja, ka Prāts joprojām viņā lūkojas. Sirds sajuta, ka Prāts galīgi negrib palikt viens ar savām prātīgajām domām, tāpēc uzaicināja viņu padzert tēju.

Prāts gaidīja, ka Sirds uzdos tam kādu jautājumu, bet jautājumi neizskanēja. Viņi vienkārši kopā dzēra tēju. Prāts sajutās kā no laivas izmests, tomēr neparasti labi. Viņš nespēja izskaidrot, kas tās par sajūtām, jo tās galīgi nebija prātam aptveramas. Tomēr sajūtas bija labas. Viņš vēroja krāšņo un dzīvespriecīgo dārzu, ko Sirds bija tā izkopusi. Viss bija tik īsts, tik patiess un tik skaists! Tik ļoti, ļoti dzīvs!

Pēkšņi Sirds viņam vairs nešķita vientiesīga, bet daudz lielāka un gudrāka par viņu. Sirds tikai nevienam neuztiepa savas zināšanas. Sirds vienkārši rīkojās saskaņā ar savu sirdi. Prāts aizkustināts viņā raudzījās. Cik gan Sirds bija skaista! Kā gan viņš visus šos gadus to nebija pamanījis? Kādā pasaulē viņš vispār iepriekš tika dzīvojis? Kādus gan padomus pa labi un kreisi dāļājis? Un notika tas, kam bija jānotiek – Prāts Sirdī iemīlējās. Iemīlēja viņas vienkāršumu, viņas patiesumu, viņas tā saukto vientiesību, kas nebūt nebija nekāda vientiesība, bet gan dziļa un patiesa sirds gudrība. Viņš saprata, ka negrib vairs dzīvot viens sava kalna virsotnē. Ka viņš grib dzīvot kopā ar Sirdi, būt tās tuvumā, mācīties viņas sirds gudrību. Sirds nebija ne lepna, ne uzpūtīga. Tā labprāt uzņēma Prātu savā mājā.

Ielejas ļaudis staigāja pavisam apjukuši. Vai Prāts galīgi bez prāta palicis. Kur nu pie Sirds dzīvot iet? Tā taču pavisam muļķa un nekā nesaprot. Kur nu lai padoma atron? Prāts vairs nav pieejams, vai nu tiešām pie Sirds būs jāgriežas? Tā nu atkal pagāja ilgs laiks. Ļaudis staigāja pavisam apjukuši kā pamatu zem kājām zaudējuši.

Kādu rītu viens no cieminiekiem tomēr neizturēja un aizgāja uz Sirds māju – māju, kur mitinājās gan Prāts, gan pati Sirds. Tā kā Prāts padomus vairs nedāļāja, cieminieks griezās pie Sirds, tai vaicādams: “Paklau, Sirds, ko tu Prātam esi izdarījusi, ka viņš vairs mums nevienu padomu nedod?” Sirds atbildēja, ka nevienu brīdi nav liegusi Prātam padomus dāļāt. Cieminieks griezās pie Prāta: “Prāt, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu mums vairs nepalīdzi? Kā lai tagad dzīvojam? Kur lai rodam atbildes? Mēs vairs nezinām ko iesākt! Viss ciems ir galīgi apjucis. Lūdzu, palīdzi ar padomu – ko darīt tālāk? Kā mums gūt apskaidrību, kas mums jādara, lai mēs būtu tikpat laimīgi, kāds tagad izskaties tu?”

Prāts pasmaidīja un palūkojas uz Sirdi. Un teica cieminiekam sekojošus vārdus: “Ne jau es jūs varu darīt laimīgus, bet viņa. Tā ir Sirds, kas zina atbildes uz visiem jautājumiem. Lai cik naivi tās arī neskanētu, lai cik vientiesīgas tās arī neliktos – tur arī meklējiet visas atbildes uz jebkuru jautājumu. Ieklausieties savās sirdīs.”

Cieminieks šo vēsti pavēstīja pārējiem ciema ļaudīm. Galu galā, to bija teicis Prāts. Un Prātu klausīja visi. Ja viņš teica, ka sirdī ir atbildes, tad tas tā arī ir. Ļaudis aizdomājās. Pirmoreiz mūžā Prāts bija devis vērtīgu, patiešām vērtīgu padomu: “Sadzirdiet savas sirdis.”

Viegli tas nebija, brīžam prāts ņēma virsroku, tomēr ciema ļaudis maz pamazītēm iemācījās sekot savai sirds balsij. Drīz vien ciemā nemanīja nevienu nelaimīgu seju. Sirds, it kā nedarīdama neko, tomēr bija paveikusi ļoti daudz, tā bija darījusi katru no viņiem laimīgu.

Un - kas to būtu domājis, drīz vien arī cieminieku sētas mirdzēja visās varavīksnes krāsās, tie iekopa savus dārzus tieši tāpat, kā to bija izdarījusi Sirds. Krāšņus, krāsainus un dzīvības piesātinātus. Dzīvesprieka pilnus.

***

Sadzirdi savu sirdi. Tieši tik vienkārši. Lai vari laimīgs kļūt!

Jānis un Dace Zeme

LIENE un INĀRA, liels jo liels paldies par šo dāvanu, ko saņēmām jau vakar!🤗
Un šie vārdi mūs bezgala silda.
PALDIES❤️

Sirds zaķēnam būs īpaša loma.
Tas nonāks katra cilvēka rokās, kas nokļūs pie mums Austrumistabā uz sirds sarunu.
Brīdī, kad to visvairāk vajadzēs.
Brīdī, kad dvēsele meklēs sirds atbildes un būs gatava tās sadzirdēt!

Paldies. 😊

Jānis un Dace