Rodkes Sporta Serviss New

Misters Stindzis un lidojošie dubļi

Apstājies progress, pārliecības trūkums vai šaubas par treniņu jēgu? Sportista “funkcionālais sastingums” ir bloķēts prāta stāvoklis ar mentālu un bioķīmisku deficītu un fizisku krīzi.
Dažādās stadijās tas piemeklē teju visus sportistus, un var izbojāt sākot ar pusi sezonas, beidzot ar visu karjeru.
Ja individuālajam to ir pamanīt viegli, tad komandā var arī veiksmīgi “noslēpties”. Ir viens īpašs iemesls, kāpēc tā notiek, un ir arī risinājums.

Vispār būt sportistam ir izklaidējoši. Pat vairāk nekā būt par valsts prezidentu. Jo - vienalga - esi U16 izlasē, vai sēdi dziļā rezervē, abos gadījumos vēl var patīkami sapņot, ka kādu dienu tu spēlēsi elitārā klubā, uzvarēsi kādu Grand Slam vai Dimanta Līgā un dabūsi lielu prēmiju.
Prezidents taču par to nesapņo… Tā vietā svētkos viņam jāsaka runa pie Brīvības pieminekļa tautas un TV kameru priekšā, un lielas naudas balvas vietā ir tikai liels stress. Fui!

Slazds Nr. 1:
Bet pusaudzis var brīvi fantazēt, ka “es varu kļūt par ko vien vēlos un kad vien vēlos”. Labi, zinu - teiksiet, ka tas ir pašapmāns. Ka patiesībā šī “vis-varēšanas” ilūzija vilina prokrastinēt vai ērti palikt (sastingt), kur esi. Jo “es taču eju uz treniņiem, un ir jau labi”.

Sastingums:
Tas var būt akūts vai hronisks. Jo ilgāks tas ir un jo lielāka samierināšanās, jo stiprāk tas lauž raksturu un ātrāk beidzas karjera. Bez objektīviem iemesliem, piemēram, traumas, vēl ir lērums citu. Kad: no treniņiem gaida, bet negūst ātru rezultātu, visas (atlikušās) cerības liek uz vienu vienīgu startu, neizdodas pārspēt konkrētu pretinieku, ir izgāšanās sacensībās (sevišķi, atkārtota), krītas individuālā statistika, neuzlabojas tehniskie elementi, vai sāk trūkt fizisko spēju.

Pārtrenēšanās:
Funkcionālo sastingumu sekmē arī trīs veidu pārtrenēšanās: 1) ātrspēka/intensitātes/spriedzes, 2) izturības, 3) mentāls nogurums no par daudz un vienveidīga sporta bez vides maiņas un sakarīgas periodizācijas, no bailēm pazaudēt vietu komandā un brīvdienām bez atpūtas. Vienmēr.
Tā netiek gūta ne laba sagatavotība, ne arī tās pozitīvās emocijas, ko sports var dot.

Vecā āda:
12-16 gadu vecumā palīdziet savam pusaudzim attīstīt drosmi un cīnītāja raksturu.
Palīdziet tikt vaļā no agrākā, iespējams, pārāk bērnišķīgā sevis, lai viņš atlaiž pagātni, lai lidina prom nelāgus paradumus, uzvedību, neprasmi/bailes komunicēt, sliktu miega režīmu, neveselīgu uzturu, utt.
Ja tas ievelkas līdz gadiem 18, tā ir kā iestigšana pamatīgos dubļos, kuriem vēl ļauj iekalst.

Lēciens nezināmajā:
Lai kā viņu stimulētu kāds sporta mentors, ar tādu bagāžu restartēt ir grūti. Un pēc pirmās neveiksmes stopkrāns ir: “Es jau zināju, ka man nekas nesanāks”.
Tā nereti sportists aprauj sākumu “izrāvienam”, kam vēl pietrūkst jaudas, lai paceltu viņu jaunā līmenī. Un viņš arī nesaprot, kas universā notiek, kad šķietami nenotiek nekas.

Galvenais iemesls:
Kāpēc sportists apstājas un “sastingst”? Tas ir fiziski-mentālu atjauninājumu trūkums. Sistemātisku. Vismaz reizi kvartālā.

Līdzīgi kā telefonam ir regulāri apdeiti, kā automašīnai mainām eļļu, papildinām šķidrumus un labojam ritošo, vai kā vispār pērkam jaunas drēbes, tā arī sportistam vajag regulāru atjauninājumu.

Restarts::
Tas var ilgt 10-21 dienu (kā nometne) un ietver 1) pastiprinātu fizisko sagatavošanu konkrētām (sevišķi atpaliekošām) muskuļu grupām + 2) mentālo treniņu + 3) komunikācijas apmācību (problēmu risināšanai).
Taktiskais mērķis ir uztrenēt, uzlabot ķermeni, vai iegūt vismaz vienu, labāku spēju, un tikt pie mazliet jaunas identitātes.

Rīcība:
Tiklīdz sportists “iestrēgst”, uzreiz var sākt šādu atbalsta pasākumu, kas sakārto ķermeni, hormonus un atbloķē prātu.
Tas atgriež pārliecību, jo funkcionālais sastingums tiek aizvietots ar funkcionālu “super-plūsmu”.
Būtībā tā ir individuāla trenēšana-sagatavošana pilnīgi pa jaunam.

Enerģija:
Apdeits dod labu inerci fiziskam un mentālam spēkam un enerģētisku vilkmi. Tā notur sportistu līmenī tad, kad iet grūti.
Krīzē vēlams nevis padoties un gaidīt sportam īsto garastāvokli (kas var nepienākt), bet sākt tieši ar fiziskiem treniņiem, lai šo augstāku vibrāciju noskaņojumu radītu.
Tas palīdz izbraukt cauri problēmām straujāk un vieglāk. Un, jo ātrāk griežas riteņi, jo vairāk dubļu no tiem atlec un aizlido prom.

Treneris Helmuts Rodke

Kondīcija ātrai skriešanai?
To iegūt nozīmē attīstīt kāju un muguras saistaudus (faktiski spēcīgas savstarpēji savienotas šķiedras), lai var turēt intensīvākas kustības un agresīvākus atspērienus.

Regulāri treniņi:
- muskuļi un cīpslas adaptējas, ātrāk atjaunojas un no lielākas/asākas slodzes piedzenās un sāp arvien mazāk.
- var skriet drošāk un ātrāk.
- cīpslu refleksi "met" ķermeni uz priekšu vieglāk un jaudīgāk.
Jo sakārtotās kolagēna molekulas jeb saistaudu kūļi top izturīgāki un ģenerē elastīgās deformācijas enerģiju vairāk.

Treniņu līdzekļi?
- skrējiens distancē līdz 100 m vismaz trīs atšķirīgās tehnikās,
- specifiski palēcieni un lēcieni salīdzinoši nelielā apjomā, barjeru lēcieni LABĀ tehnikā,
- sprinta vingrinājumi kustību asumam un veiklībai,
- specifiski vingrinājumi Ahillejiem, ikriem un pēdas muskuļiem, kas vienlaikus stiprina arī potītes,
- īpaši spēka vingrinājumi kombinācijā ar ātrspēka uzdevumiem un pliometiju,
- skrējiens kalnā īsā distancē, skrējiens ar pretestību, velkot svaru, skrējiens ar pretestību stumjot lentu uz īpaša skrejceliņa.

Kam tas ir vajadzīgs?
Ne tikai sprinteriem.
- visiem, kam sportā ir starta uzrāvieni, vai straujas virziena maiņas laukumā,
- visiem, kuri skriešanā izmanto intervālu metodi, jo tad var tos skriet vieglāk un ātrāk. Eleganti krājas ātrā kilometrāža,
- garo distanču skrējējiem kā liela ātruma un spēka rezerve.

Uzmanām:
Ahillejus un visas cīpslas apkārt potītei, ceļa un paceles cīpslas, visu gurnu rajonā, sevišķi augšstilbu pievelkošo muskuļu cīpslas un cirkšņus.
Lai nonāktu līdz optimālai darba kondīcijai, iesildīšanās ir vismaz 40 minūtes: skrējiens, stiepšanās, speciālie sprinta vingrinājumi... Lai iestrādātos CNS arī vajag laiku.


Treneris Helmuts Rodke

Kā atrast īsto sporta veidu?

Daudzi atzīst: bez sporta bērna ikdiena ir divreiz garlaicīgāka un samērā tukša. Bet tiem, kas regulāri un mērķtiecīgi trenējas, sports ir kā vēl viena dzīve. Krāšņas sajūtas, notikumi un emocijas.

Šī “paralēlā visuma” cena ir ekipējums (vairāk vai mazāk), piepūle doties uz treniņu, enerģijas atdeve slodzē, divreiz biežāk dienā pārģērbties un iet dušā.
Bērns iemācās visu šo darīt ātri, labāk un veiklāk tikt galā ar sevi ikdienā.
Viņš iegūst attīstītu ķermeni, vairāk spēju un enerģijas, labu figūru, labi attīstītu fizioloģiju un pavisam cita līmeņa smadzenes.

Likumsakarības:
1) Ja ģimenē ir tradīcijas, ja bērns jau ir “vazāts” līdzi uz treniņiem, sacensībām, spēlēm, iekļauties sportā viņam būs mentāli vieglāk. Sevišķi, ja ir nolemts, ka viņš būs, piemēram, hokejists vēl pirms dzimšanas.

2) ja viņš seko līdzi vienam vai vairākiem sporta veidiem vai sportistiem, bet paša ķermenis ir vājš, realitātē viņam piemērots sports tā uzreiz var nelikties neviens.
Te gan daudzi kļūdaini padodas. Īstais sporta veids noteikti būs tas, kas patīk, pat par spīti iespējamiem/vai tikai sākotnējiem fiziskiem ierobežojumiem.
Taču ja fiziskais vājums ir ievilcies līdz gadiem 14, tad jau var būt arī nokavēts.

3) Ja bērnam vēl nav pieredzes sportā, bet viņam ir puslīdz stingra stāja un mugura, ja viņš ir koordinēts un atsperīgs, īstie sporta veidi var būt daudzi. Ja ir kaut minimāli vieglatlētikas pamati, tad gan futbolā vai basketbolā, gan tenisā vai BMX labas izredzes viņam būs ātri. Droši vien arī peldēšanā un airēšanā.

Pat ja viņš ir jauniņais, bet ar labām t.s. pārvietošanās spējām, īpaši – atsperīgām pēdām, viņš ne tikai labi iekļausies jebkurā komandā, kur vienaudži trenējas par viņu ilgāk, bet pat pārspēs tos. Sevišķi, ja citiem ar fizisko ir ne īpaši.

4) Kamēr bērns nav iestrādājies un iejuties konkrētā sporta veida plūdumā, kamēr viņš nesāk veidot savu identitāti, pasauli un savu burbuli lielā burbuļa ietvaros, tikmēr neviens sports nebūs īstais. Dažreiz tam ir vajadzīgi 2-4 gadi. Sekundārais gribu/negribu vai patīk/nepatīk vēl neko neizšķir.

Jautājums – treniņi vispār ir kam? Attīstībai, izglītībai, ambīcijām, procesam vai vienkārši noslogošanai, lai tas “Tasmānijas velniņš” būtu noguris, vakaros mājās neārdītos un laikus ietu gulēt?
“Sliktā ziņa” ir tā, ka ātrās superkompensācijas dēļ viņš var justies “neiznīcināms” arī pusnaktī, kā arī ilgtermiņā viņam spēka kļūs tikai vairāk.

Ikviens grib justies nedaudz eksperts, kurš izdarījis pareizo izvēli/investīciju ar sportu. Pat ja bērns ne pēc temperamenta, ne sociotipa, ne uzvedības neatbilst jums pieejamam sporta veidam, tāpat ir vērts mēģināt. Pieredzei, komunikācijas attīstīšanai un fiziskai sagatavotībai. Cerams un vismaz.

“Vieni piedzimst diženi, citiem diženums ir jāuzspiež”. Sākotnēji bērns var negribēt vispār neko. Daudzi ir droši un atvērti, bet citiem ir bail no visa, kas ir ārpus mājas, bērnudārza vai skolas.
Viņa komforta zona ir ne tikai maza, tā ir gluži kā pielipusi, tāpēc viņu pašu labā ir vienkārši likt darīt (adekvātā, rotaļīgā spiedienā). Un īstā čakra ar laiku tikai atveras. Sevišķi lēnaudžiem.
Un pretēji – nereti sportā sākoties “melnajam darbam”, sākuma iedvesmas dzīves ilgums var būt tik vien kā Instagram storijam.

Vai bērnam jāsporto pēc spējām?
Vai izvēli nosaka tas, kā vecāki izjūt to vai citu sporta veidu jeb cik grūti vai viegli, sveši vai pazīstami tas būtu viņiem pašiem: fiziski, emocionāli, utt.?
Ar retiem, īpašiem un medicīniski stingri pamatotiem izņēmumiem ir kļūda domāt, ka bērns būtu sevišķi nespējīgs. Jo par spīti sekundārām bailēm viņa potenciāls var būt liels.

Patiesībā sports ir tāpēc, lai paliktu nevis pašreizējā līmenī, bet lai iegūtu jaunas spējas un sajūtas, ko neprofesionālis nevar pat iedomāties. Un arī drosmi.
Arī es līdz 12 gadu vecumam daudz slimoju, taču, kad nokļuvu vieglatlētikā, ieguvu gan spēku, gan veselību. Tā gadās daudziem – veselības nolūkā tikai aizej pamēģini, kā īstais sports jau noķer tevi pats.

Komandu vai individuālais sports? Neskaitot tādu retu ekstru, kā vecāku kautiņus bērnu spēļu laikā (noteikti jau olimpisku ideālu vārdā), komandu sports ir lielisks. Piemēram, ar laiku visi iesaistītie kļūst par vienu lielu “ģimeni”, kur visus vieno haips, heits un mīlestība uz vienu un to pašu.
Toties individuālajā visa atbildība ir tikai uz tevi. Un, lai arī tu nevari dabūt medaļu, ja esi tikai sēdējis uz soliņa, toties ja tu esi “kings”, tas ir 100% tikai tavs nopelns.

Izvēloties sporta veidu, jūs stādāties priekšā to dzīvesveidu, kāds sekos? Kāda būs ikdiena, cik bieži un kādas sacensību brīvdienas “draud”, cik daudz smakojošu sporta drēbju būs jāmazgā un cik neganti lielas pusdienu porcijas pusaudzim-sportistam vajadzēs… Lai viņam būtu panākumi, ģimenei ir jādzīvo šim sportam līdzi. Jāizprot un jāatbalsta. Un šādi kļūst diženi arī vecāki.

Treneris Helmuts Rodke

SPORTISTI. FIZISKAIS VASARĀ - ko darīt un ko nedarīt.

Darīt: Ikrus, sēžas un muguras muskuļus ar trīs līmeņu vingrinājumiem. “Iedzīt” pareizu skrējiena soli. Jā, un trenēt spēju aktīvi savilkt gurnus un ātri vēzēt kāju augšā-lejā. Pamata ābece katram gan 7, gan 27 gados.

Nedarīt: Nekādu uzmācīgu daudzu-apļu-skrējienu karstumā, nesagatavotam vai bērniem. Pat iesildīties ir labāk ar intervāliem. Nelikt kopā ātruma vingrinājumus ar izturības darbu.

Un īsti vingrinājumi-slepkavas ir sprinti vai barjeru lēcieni pēc smagas “kāju dienas”. Rezultāts tad būs tikpat nelāgs, kā ja dzelzs vilks uzmāktos alumīnija cūkai.

Ātrumu vai vieglatlētikas lēcienus (virs 80 % intensitātes) darām tikai ar svaigām kājām. Maksimāla tempa uzdevumus tikai treniņa sākumā. Sprintā var skriet vismaz ar TRĪS dažādu veidu soļiem, atkarībā no mērķa un sportista īpatnībām, lēcienos trenēt "uziešanu uz gurna"...

Grūtas presītes vai vēziena apjomu – tikai treniņa beigās. Ar smagiem svariem (virs 80% no max) necensties izspiest lielu apjomu. Citādi ir iespēja kļūt populāram. Orto klīnikā.

Jau minētie trīs vingrinājumu līmeņi atšķiras ar sarežģītību, intensitāti un atjaunošanās ilgumu. Tāpēc pielietojami atkarībā no vecuma un sagatavotības. Izlases kandidātiem ir regulāri jāganās trešajā zonā.

Ja uz vienu muskuļu grupu ir trīs-četri līdzīgi uzdevumi, tad tikai viens būs virs 90%. Pēc totāli smagiem svariem muskuļi un (sevišķi) cīpslas atjēdzas labi ja pēc 5 (dažreiz 8) dienām.
Pēc rekordu dienas parasti seko formas kritums, jo muskuļi atjaunojas (un jau atslābst) daudz ātrāk nekā samocītās cīpslas.

Tēma 16+. Kāpēc sportisti nedabū ne spēku, ne muskuļus, kaut arī trenējas bieži un intensīvi? Ir vismaz 8 iemesli: 1) izlaiž iesildīšanās fāzi, 2) pārāk ātri vingrinājumā sāk celt smagus svarus, neļaujot kārtīgi iestrādāties CNS un cīpslām, kamēr muskuļi jau noguruši, 3) pārāk īsas atpūtas pauzes – muskuļi pārskābinās, 4) vispār ceļ pārāk lielus svarus, 5) neprot atstrādāt negatīvo fāzi, 6) pārāk bieži un smagi trenējas un forsē rezultātu, 7) izpilda netīrā tehnikā, 8) trūkst lielās, kopējās stratēģijas.
Un, kad šis viss tiks izlabots, labā fiziskā formā tu trāpīsi kā Robins Huds.

Noteikti nē:
Ja tikai “skraida pa laukumu” un fizisko dara neregulāri vai pavirši, tad muskuļi kļūst vāji, zaudē spēku, pēc tam – eksplozivitāti, un, trūkstot jaudai, sāk traumēties.

Tikai skrienot vai lecot vien diemžēl samazinās arī atsperīgums. Jo, netrenējot spēku, cīpslas vairs nevar ģenerēt spēcīgu elastīgās deformācijas enerģiju.

Ir jāprot just un noturēt ķermeņa un atsevišķu muskuļu tonusa ritmu/plūdumu, cenšoties to nesabojāt. Nepazaudēt savu paštēlu, draivu un iekšējo mieru. Labas lietas vairojas tikai mierā. Pārlieka spriedze, ko sportists rada izplatījumā sev apkārt, noņem no trases diezgan ātri.

Nepatikšanas? Ir viens moments, kas sportistu bieži paglābj: Vai tas ir parasts, normāls treniņš, vai arī kādi fiziski sarežģījumi, svarīgi ir zināt - ko tieši NEDARĪT. Lai nesabojātu metodiku, treniņu vai veselību. Tas būtu pirmais jautājums savam trenerim.
Un lai Ķekavas liecinieks ir man liecinieks, vajag arī izgulēties.

Treneris Helmuts Rodke

Kā sportu pavest tiklībā

Domājat jaunietis ir nespējīgs uztrenēties, vai - viņam ir nemitīgi jācieš sāpes, vai- viņš ir tik netalantīgs, ka nespēj tikt līdz izlases kandidātiem, vai - nevar vismaz uzlabot ar sportu veselību un kļūt ievērojami stiprs?

Patiesībā jautājums ir par to, cik PROFESIONĀLA ir profesionālās ievirzes sporta izglītība? Jo daudzu jauno sportistu ieguvums absolūti neatbilst ziedotajam laikam, piepūlei un izdevumiem.

Ja populārā un masveidīgā sporta veidā no simta sanāk divi izlases kandidāti, tas vēl skaitās labi. Bet, ja vismaz 50% pusaudžu ir hroniski savainojumi vai pamatīga fiziska atpalicība, tad šāda sporta izglītība ir ne tikai neprofesionāla, bet jau pat netikla.

Sporta prasības pasaulē pieaug – jābūt enerģētiski, strukturāli un mentāli augstākā līmenī nekā agrāk.
Treniņu metodes strauji uzlabojas (kā ir pie mums?), un attieksme pret sportistu nevar būt kā 80-jos.
Tomēr ir ne mazums sporta skolu, klubu beidzēju, kuri nekādi neizskatās pēc atlētiem. Un labas funkcionālās spējas tur nevarētu ieraudzīt pat ar Džeimsa Veba teleskopu.

Ja 17 gadu vecumā futbolists jau domā par virslīgu, bet viņam acīmredzami ir vāja tāda pamatprasme kā skriešana, ja viņš pat neprot veidot skrējiena soli un trūkst jebkāda atsperīguma, tad, piedodiet, kurš un cik profesionāli ir strādājis ar viņu līdz šim?

Ja 16-gadīgs basketbolists, augumā pie diviem metriem, jau domā par Spāniju, cerībā, ka tur beidzot uztrenēsies, taču viņam nav attīstītas muskulatūras, ir problēmas ar muguru un vispār neeksistējošs starta uzrāviens – ko tad sporta skolā viņš ir darījis?

Ja 13-gadīgam hokejistam ir klusa katastrofa ar pēdām (hiperpronācija jeb pastiprināta šķiebšanās uz iekšu), nemitīgi sāp cirkšņi vai ceļi – cik profesionālas metodes tur tiek pielietotas? Šis viss atklājas, kad jau izmisušie vecāki atved sportistu notestēt.

Rodas jautājumi – akreditētai organizācijai piešķirtais budžets jeb tā saucamais valsts pasūtījums ir kam? Kādam rezultātam? Un kā tad sportu “pavest” jaunā PRO līmenī?

Līdzīgi kā mēs nosakām prioritāros sporta veidus, tāpat arī nav šaubu, ka prioritārais treniņu līdzeklis vienmēr un visur ir fiziskā sagatavošana (ļoti specifiska, detalizēta un augstvērtīga).
Jo bez tās nav arī labas tehnikas. Ar šādu PRO pieeju - kad kvalitatīviem fiziskajam darbam aiziet vismaz PUSE no visa treniņu laika - prof. ievirzes sporta izglītība tad arī atšķiras no aktivitātēm priekam un labsajūtai.

Zem vārdiem “treniņu metodika” var paslaucīt jebko. Jo vairumā gadījumu vecāki te zina tikpat daudz cik zobu feja - autoservisa viltībās. Svarīgi: ne viss, kas izskatās pēc pamatīgas slodzes, kas tiek darīts fiziski, saucas laba trenēšana. Jo primitīvi nodzenāt var jebkurš.

Tas pat neskaitās sports, ja piecu gadu laikā vecumāno 10 līdz 15 gadiem pusaudzis nav kvalitatīvi izpildījis NEVIENU spēka vai stiepšanās vingrinājumu. Vecāki uzticas klubam, taču par sportista izaugsmi neviens viņiem padziļināti neatskaitās. Tāpēc ir jābūt mehānismam, kā minēto valsts pasūtījumu kontrolēt.

Jā, sporta likumā ir rakstīts, ka sportists pats ir atbildīgs par savu veselību… Bet, ja problēmas rodas kļūdainu metodiku vai sliktas komunikācijas dēļ, tad sabiedriskā labuma organizācija riskē pārvērsties par sabiedriskās vilšanās vai pat sabiedriskā kaitējuma fabriku.

Diemžēl muskuļus vai stingras cīpslas nevar tā vienkārši uz-manifestēt vai nopirkt darknetā. Ja sportistu veselība un fiziskā kondīcija nav prioritāte, bet tāds ir spēļu/turnīru kalendārs, tad pieaugošās sporta slodzes sabojā sportista ķermeni ātrāk, nekā tas paspēj kļūt pietiekami stiprs.

Viena lieta ir dot sportistam labāko, taču viņam jāprot to arī tvert. Vajag arī gribēt VAIRĀK! Jo sports nozīmē vēl vienu izteiksmīgu dzīvi ar daudziem bonusiem.

Treniņi nozīmē ne tikai atnākt-izdarīt-aiziet. Būt sportistam nozīmē atbildību pret doto iespēju, kas patiesībā ir teju ekskluzīva. Tas nozīmē būt īpašā identitātē un atbilstoši vecumam apgūt arī fizioloģijas, higiēnas un enerģijas mācību.

Šī tad jau ir īsta profesionālā ievirze, un tās nevar būt par daudz. Visticamāk, valsts arī grib maksāt par kaut ko spēcīgu un īstu. Un katrs sportists par savu atdevi noteikti var iegūt vairāk.

Treneris Helmuts Rodke

Komandas intereses un sportista Baiļu Mūris

Midsomeras dzemdības? Reizēm pat tas izklausās saprātīgāk nekā daža laba pusaudža “neticamie” piedzīvojumi komandā. Cik daudz kolektīvais atbilst katra atsevišķa cilvēka vajadzībām, kad kopējā lieta sāk kaitēt un kas tad ar sportistu notiek:

Paklausieties, pusaudzis 12-16 g. vecumā ir: 1) tikai rīks komandas dalībai regulārā čempionātā un kāda ambīcijām?, vai arī 2) regulārā sezona un visi treniņi iespēju robežās ir individuāli adaptēts rīks sportista izaugsmei? Un kurš tad ir patiesais labuma guvējs?

Ir komandas, par kuru atmosfēru, metodikām un sportistu aprūpi trenerim var un vajag piešķirt sporta Michelin zvaigzni un (jo sevišķi) algu, vai dziļi iebetonēt zvaigzni kādā “slavas gaitenī” Latvijas Sporta muzejā, cepuri nost!
Bet kad pusaudzis saka: “ja godīgi, mūsu trenerim ir pilnīgi "pofig", kas ar mums notiek!”, tā ir smaga uzticības krīze.

🔸Cena
Jebkura pusaudžu komanda ar laiku beidz eksistēt, un sistēma ir paēdusi. Bet sausais atlikums interesē daudzus – veselības “atlikums” un/vai sagatavotība, sevišķi fiziskā, lielajam sportam. Nevis tikai kausi, medaļas un uzvaras emocijas vecuma grupā C, kas, protams, arī ir ļoti būtiski. Tāpēc svarīgāk par jautājumu “kāds sportists interesē treneri?” ir jautājums: “kāds treneris interesē mūs?”. Jo trenerim atkal būs jauna komanda, bet sportistam otras jaunības nebūs.

Vēl: Kā “komandas intereses” respektē ģimenes ieguldījumu ne tikai sportista ikdienā, bet (jo īpaši) ārstēšanās, rehabilitācijas vai fizioterapijas izdevumus, kas radušies, iespējams, kļūdainu treniņu metodiku dēļ? Kā sportists tiek atbalstīts morāli un cik pareizi viņš tiek “atgriezts” sastāvā?

Kā tiek uztverti pusaudža/ģimenes centieni saviem spēkiem uzlabot sportista kondīciju? Jeb varbūt tas tiek ietiepīgi aizliegts? Tas būtu kā skolā aizliegt ņemt matemātikas privātstundas.
Ja komandas iespējas, resursi vai materiālā bāze ir par īsu, labi ārpakalpojumi – jebkura terapija, stājas vai pēdu korekcija, papildus fiziskie treniņi - ko sportists saņemt individuāli, ir kluba iespēja tikt pie laba spēlētāja. Ar savu motivāciju un gribu ieguldīties viņš tad ir kā piemērs citiem. Kā komandas lepnums.

🔸Apsēstība
Kā zināms, jo lielāks ir trenera ego, jo vairāk cieš audzēkņu veselība. Jo trūcīgākas ir komandas intereses - tendētas tikai uz nebeidzamu “ideoloģisku” paraugdemonstrējumu, uzvaru par katru cenu vai sportistu nodzīšanu (arī publisku pazemošanu), jo vairāk fizisku un mentālu traumu pusaudžus moka. Ja vien sportists pats necieš no sava ego un apsēstības ar statistiku-par-katru-cenu.

Ja trenerim interesē tikai “neiznīcināms” sportists, kurš spēj kā robots nekad neslimot, pat divās vecuma grupās dragāt visās “spēlmaņu naktīs” pēc kārtas, turēt slodzi bez jebkādas periodizācijas, uz visiem treniņiem nākt vienlīdz uzskrūvējies ar tādu adrenalīnu, it kā viņš būtu Tonija Stārka klons, kas nepārtraukti klausās “nākotnes garāžas hiperprāta mūzikas neierobežotas produktivitātes radio”, un, kuram jābūt tik plastiskam, lai vienmēr pielāgotos trenera fantāzijām, tad šī ballīte ir ķezā.

🔸Bailes un sekas
Pieņemsim, audzēkņa fiziskās problēmas komandā tiek ignorētas, krīzes situācijā atbalsts ir nulle… Nav izstrādāts treniņu plāns B – kad sāp ceļi, cirkšņi, Ahilleji, vai ir pārpūlēti muskuļi, bet pusaudzis ir godīgi atnācis uz nodarbību, taču laba risinājuma vietā viņš saņem sejā: “Trenējies kā visi, vai ej mājās (vai pie medmāsiņas)” jeb vienvārdsakot atkratās - tas atgādina manipulatīvu freimingu. Un ja vēl tiek deklarēts, ka: šajā sportā taču ir jābūt sīkstam cīnītājam… Ko tad trenerim par to sportists saka?

Parasti – NEKO. Jo viņa priekšā ir nepārvarams baiļu mūris. Bail pazaudēt vietu sastāvā, bail pievilt treneri (kuram, iespējams, ir "pofig"), bail neaiziet uz kādu treniņu, bail no iespējamas trenera atriebības, bail izrādīties vājam, bail spēlē kļūdīties, jo tad nosēdinās rezervē un nelaidīs laukumā un vispār bail par savām problēmām runāt. Diez vai jauniešu komandā tas saucas fair play.

Jāņem vārā, ka trenera jauda uzspiest savu gribu vienmēr ir lielāka nekā audzēkņa jauda par sevi pastāvēt. Diskutēt ar treneri? Ha, tad jau pusaudzim ir jābūt drosmīgam kā interneta trollim, kas atklāj savu vārdu, personas kodu un adresi.
Tāpēc mums ir daudz šādu “mēmās mentalitātes pacientu”, kas trenējas un spēlē arī caur lielām sāpēm, līdz hroniskas traumas viņus no sporta atslēdz. Un šādā vidē tad nu dzims uzvarētāji?

🔸Aklā zona
Tādi sīkstie “varoņi”, ne-runātāji, kas noklusē savu patieso “tehnisko stāvokli”, ir visās komandās. Tā ka trenerim nemaz nav ticamu datu par sportistu kondīciju, un viņš īsti nezina, ko trenē un kam liek spēlēt, jo liela daļa audzēkņu viņam ir kā aklā zona. Kā auto, kura motors vai ritošās daļas stāvoklis mums ir pilnīgi tumša bilde, bet mēs to triecam rallijā. Jo ir apzināti pieļautas komunikācijas kļūdas.

Protams, ir jaunieši, kuriem met pakaļ visu labāko, bet viņi vienkārši nespēj fokusēties un ņemt pretī…
Taču, ja centīgs sportists nejūt atbalstu, turklāt tiek grauta arī patstāvība un cieņa - viņš kļūst pasīvs, nedomājošs, un laba sastrādāšanās ar treneri tad ir tikpat nereāla kā divreiz zemāka benzīna cena.
Būtībā par ieguldīto piepūli, laiku un veselību pretī viņš saņem draņķīgu servisu.

🔸Robežas
Trenera griba uzlabot krīzes menedžmentu, komunikāciju ar ģimenēm un audzēkņu labsajūtu netiek ierobežota nekādi. Sevišķi rūpēs par komandā vājākajiem. Un mēs pat sakām – lūdzu, parādi klasi! Tāpēc atbalstu vajag arī trenerim.
Mūsdienīgas komandas intereses? Nevis nomākt, bet visādi veicināt un paplašināt audzēkņu iespējas un likvidēt nejēdzīgas bailes kā sugu. Ja jums tā ir – apsveicu!

Treneris Helmuts Rodke

Sporta spēļu sezonas gals

Sāpoši ceļi vai iekaisuši Ahilleji? Samocīts ķermenis pirms atbildīgiem fināliem? Tas izklausās nevis pēc sezonas ar pievienoto vērtību, bet drīzāk ar atvienoto. Ja trūkst pareizas slodžu periodizācijas, gadu no gada kondīcija iekrīt lejupejošā spirālē, kas sportistu padara arvien traumatiskāku un mazāk spējīgu uztrenēties nākotnē.

🔸Risinājums - mainiet metodiku!
Spēļu un turnīru stress ievērojami tērē ķermeņa resursu. Kortizols “noēd” muskuļu masu un cīpslas kļūst trauslākas. Savukārt regulārs spēka treniņš - uzlādē. Tas ir gan kā pretinde stresa ietekmei, gan kā pamats, lai sportotu vispār.

Bioloģiskajiem audiem ir savs ritms, kādā tie dzīvo. Specifiski cikli, fāzes jeb dzīva pulsācija. Ja šie ritmi tiek lauzti, ja fiziskā sagatavošana ir kā ārpus kontroles izlauzies apjucis pranks, sportists tikai degradē. Sevišķi aktuāli tas ir 12-16 gadu vecumā. Taču arī veiksmīgam sportam krietni virs 30.

🔸Pusaudžu vecumā šķiet, ka sportists it kā progresē jebkādos apstākļos, bet tas var būt apmāns, jo cilvēks aug. Patiesībā viņa relatīvās fiziskās spējas (NE absolūtie rādītāji) - attiecībā pret ķermeņa masu un/vai augumu – samazinās. Kaut varētu būt otrādi.

🔸Jaunatnes līgā sezona NAV domāta tam, lai tikai spēlētu, bet arī lai attīstītos, uztrenētos. Nedrīkst pieļaut, ka slodzes sabeidz sportistu vēl PIRMS viņš kļūst spējīgs tās turēt. Citādi viņš mocīsies un dreifēs starp apmierinošu un sliktu kondīciju LIELĀKO daļu gada. Un karjeras.

Izrietoši – zemāks pašvērtējums un mentālā noturība, kā arī potenciāli augstāka agresija vai depresīvs “vaibs” visā šajā laikā. Un tāds fons pavada lielu daudzumu sportistu. Visticamāk tāpēc viņi arī nesasniedz labu formu NEKAD, bieži vien trāpot hroniskās kaitēs precīzāk nekā Robins Huds.

🔸Jaunais kolagēns:
Laba periodizācija nozīmē ar pareizi piemeklētiem spēka vingrinājumiem menedžēt ķermeņa kolagēna šķiedru kondīciju. Gan atkarībā no spēļu grafika, gan (un galvenokārt) no sportista ILGTERMIŅA vajadzībām. Tas arī ir fiziskās attīstības pamatā. Visvairāk tas attiecas uz Ahilleja cīpslu, pleciem, ceļa cīpslu, ITB (iliotibiālo traktu) un pārējo saimniecību apkārt gūžas locītavai.

Treniņš nav vienkārši darbošanās, bet šķiedru stimulācija. Ja kolagēna struktūru “rāmis” ir nomierinājies, var dot asāku slodzi, maksimāla ātruma vai spēka treniņu, ja vidēji noguris – var strādāt vairāk uz izturību, ja ir bijusi spēka vai ātrspēka pārslodze, nepieciešana “rehabilitācija, noslogojot tikai muskuļus pareizā (ierobežotā) leņķī, un ja ir atgriešanās pēc traumas – parasti iestrādāšanās (kolagēna saaugšana) ir ilgāka, nekā prāts grib.

Jebkurā gadījumā ar visiem pieejamiem līdzekļiem – adekvāts treniņš, uzturs un miegs - mēs tiecamies mūsu kolagēna “skeletu” saudzēt, atjaunot un uzlabot, lai iegūtu gan spēku, gan eksplozīvās spējas.

Treneris Helmuts Rodke

“NEKAUNĪGAIS TŪRISTS”

🔸Banda.
Ja pēkšņi manāt apkārtnē sirojam izglītības ierēdņu-ideālistu bandu, kas tiranizē pusaudžus ar motivējošām runām par to, kā nekļūt sportā par upuri – lūdzu viņiem skaļi aplaudēt. Varat arī nomētāt. Vismaz ar Svarovski kristāliem.

Sākot sportot, ko tieši jūs sagaidāt? Kāpēc daudzi iesāk tik cerīgi, grib nokļūt izlasē, bet pusaudžu vecumā sapņi brūk, un viņi padodas “dabiskai izlasei”? Tāpēc, ka jebkuri treniņi pilnīgi droši garantē vienu ļoti specifisku lietu.

Katrs bērns, jaunietis un līdz-ierautie vecāki ir sportā nevis tāpēc, lai tikai gaidītu vai sagaidītu, bet lai aktīvi ŅEMTU. Lai kaut ko gūtu apmaiņā pret ziedoto laiku, līdzekļiem un enerģiju.

Ienākot veikalā un skatoties uz stendiem, augļi nesāks paši lēkt ratos. Ir jāpastiepj roka un tie jāpaņem. Vienlaikus izvēloties glītus un nebojātus. Citādi iziesi tukšām rokām.
Arī ienākot skolā, nebūtu sevišķi labi pēc 12 gadiem iznākt ārā ar tukšu galvu..

Ienākot sportā – identiski. Iespējas ir jāņem. Citādi atliks tikai skatīties, kā tās paņem kāds cits, bet tu paliksi tukšā.

Katrā treniņā visi labumi (iespējas uztrenēties) kas reizēm burtiski tiek pienesti uz paplātes, tomēr ir arī jāpaņem kā augļi no stenda. Visi bonusi ir tikai kā potenciāls.
Līdzīgi kā varu, arī uzvaru neviens nedod. Ja negribi būt zaudētājs vai upuris, tā ir jāņem.

🔸Uzdod pareizos jautājumus:
Treniņu procesā ir labi zināt, KO ņemt, KĀ tieši ņemt, KĀPĒC to ņemt. Diemžēl ne visi šajās lietās ir apmācīti. Varbūt divi no simta veic introspekciju, vai arī viņiem kāds ar to palīdz.
Daudzi no tiem, kuriem sportā neveicas, pat netiek speciāli testēti, lai noskaidrotu, uz ko fokusēties. Labākajā gadījumā viņi vienkārši trenējas un bauda savu esību sportā.

Problēmas rodas, kad treniņi tiek uztverti tikai kā aktivitātes, nodarbības, kas jāapmeklē, lai "nebūtu uz ielas" vai "nesēdētu mājās", vai "jo vecāki tā liek", kā izkustēšanās, patīkama laika pavadīšana, vai kā laimes hormonu medības.
Nejauciet, tas NAV īsts un pilnvērtīgs sports.

Ja pusaudzim trūkst NODOMA kļūt stiprākam, iegūt ātrumu, atsperīgumu un veiklību, burtiski "uztaisīt" sev pelēko vielu jeb neironu savienojumus, piedevām attīstīt atlēta identitāti jeb paštēlu - tā ir tikai mūsdienu sporta vāja imitācija ar vēl vājāku gala rezultātu.

Tā veidojas noturīgs paradums arī pārējā laikā visu darīt pus-atbildīgi, pus-spēkā, izmantot tikai pusi (vieglāko) no iespējām un dzīvot tādu pus-tukšu dzīvi.

Panākumi? Tos nosaka pareizs balanss starp pamatotām gaidām un pašiniciatīvu. Neviena pat vislabākā vide vai meistarīgākais treneris nevar uzreiz pa tiešo garantēt kādam labu veselību, spējas un medaļas.

Ar daudz lielāku iespēju ir garantēta tieši NEVEIKSME – sevišķi, ja sportists pieļauj kādu no šīm kļūdām:
1. pārāk ātri un dedzīgi grib to, kam vēl trūkst spēju, forsē, traumējas vai izdeg,
2. ir pasīvs, slinko vai neprot mācīties, apgūt un ņemt.

🔸Otrais punkts.
Kāpēc sportists neņem vai neizmanto iespējas, pat ja viņš tās saskata, atpazīst un zina, ko vajadzētu darīt?
- A) Tāpēc, ka tas prasa daudz lielāku smadzeņu piepūli. Salīdzinot - vienkārša sportošana vai fiziskas aktivitātes prasa 20% nervu iesaisti. Jaunu lietu mācīšanās, sarežģītas tehnikas apguve, vai kaut vai spēja par to padziļināti domāt un šo domu nepazaudēt prasa vēl 80% piepūles.
Jautājums – kāpēc tā censties, ja jau tie 20% arī šķiet ok? Ja treneris neprasa labāk (kaut arī pārspēt viņa cerības DRĪKST), ja gribas ātrāk tikt vaļā no sarežģītiem vingrinājumiem, un ja visapkārt ir tik daudz acumirklīgas izklaides un ātrā dopamīna, kas no visām pusēm tiek sviests pakaļ…

- B) Viņam vēl nav panākuma emocionālās pieredzes, tāpēc īsti nesaprot, kādēļ treniņos ir vērts iziet no komforta zonas un piepūlēties. It kā fiziski viņš ir klāt, bet no pilnvērtīgas mentālas iesaistes - tālu prom.

- C) Pusaudzis nepaņem arī tāpēc, ka var būt pārāk… pareizs. Pārāk bikls, pieklājīgs, manipulējams vai ērts citiem, tikai ne pats sev. Par daudz baiļu un pārāk maz drosmes. Tā ir kā padevība ne tikai savam, bet arī citu noskaņojumam, padevība kā bailes atteikt, padevība realitātes plūdumam apkārtējā pasaulē, kas noved pie iegūtās bezpalīdzības sindroma un padara par upuri. Un viņš nesaprot, ka nevar tolerēt jebkādu attieksmi pret sevi.

🔸Pēdējais punkts.
Gūt panākumus sportā ir kā ceļot uz slavenu objektu, kad lielākās grūtības ir finiša taisnē. Ja esi ieguldījis pietiekami daudz resursu, lai nonāktu pie Fontana di Trevi Romā, un piemiņai tu gribi skaistu foto ar sevi kadrā, bet visapkārt mudž tūristi, kas spraucas tev priekšā, siro pulksteņu pārdevēji un kabatzagļu bandas, un pāri šai kņadai vēl zvirbuļi neganti tērgā – ar klusu biklumu vien tālu netiksi. Protams, nevajag būt arī agresīvi nekaunīgam tūristam-mērglim, tomēr savas tiesības ir jāaizstāv un laipni bet pārliecinoši savs ir jāņem.

Treneris Helmuts Rodke