Sistēmiskā terapija un supervīzija

Samērā bieži var dzirdēt aicinājumu: “Tev ir jāiziet no savas komforta zonas!” Tas jau skan kā mantra. Man no šī izteikuma jau metas zosāda. Tas gan nenozīmē, ka aicinājums būtu nevietā. Tajā ir savs patiesības grauds, bet to ir grūti īstenot.

“Komforta zona”- angļu vārdu “comfort” latviski var tulkot kā komforts, mierinājums vai ērtība. Komforta zona nav radusies pati no sevis. Mēs paši to esam radījuši. Mēs veidojam savu dzīvi tā, lai mums būtu labi un ērti. Mēs izveidojam ieradumus, kas atbilst mums. Mūsu ieradumi mums piestāv gluži kā šuvēja darināts tērps, kas uzšūts speciāli manam augumam. Šādus ieradumus ir grūti mainīt, jo tie padara mūsu dzīvi ērtu. Tā rodas “komforta zona”, kurā labi jūtamies. Jā, bieži tā ir mūsu mazā pasaulīte, ko paši sev esam izveidojuši, bet mums tajā ir labi. Reizēm mana komforta zona ir kā ala, kurā es ielienu, lai patvertos no reālām vai izdomātām briesmām. Kādēļ mēs to darām? Jo lielā dzīve ir mainīga, satraucoša un neprognozējama, un mums ir nepieciešama drošības sajūta. Vai tas, ko dzīve man tagad piedāvā, ir apdraudējums vai iespēja? Vai man palikt savā alā vai izbāzt ārā galvu un paskatīties? Mana komforta zona ir mana pils un mans cietoksnis, kurā es jūtos labi un droši. Ir viens "bet". Ar laiku mana ērtā un drošā dzīve var kļūt par šķērsli manai personiskai izaugsmei. Mana "drošā pasaule" kļūst par cietumu, ko pats esmu radījis. Bailes sāk dominēt pār veselīgu ziņkāri.

Gribu novēlēt, lai mums katram izdodas izveidot savu "drošo pasauli", kurā mēs labi jūtamies. Aicinājums “iziet no komforta zonas” man izklausās samērā radikāli. Man šķiet, ka nevajag nojaukt visu, ko esam uzbūvējuši. Un tomēr, varbūt varam pārskatīt mūsu komforta zonas plānojumu un funkcionalitāti, lai neatrautos no realitātes un būtu atvērti izskatīt jautājumu, vai dzīves izaicinājumi nav arī mūsu iespējas. Un ja saprotam, ka gribam kaut ko radikāli mainīt, tas prasa drosmi. Tā noteikti būs izlaušanās no mūsu pašu radītā drošības (bieži iluzoras) cietuma.

Genogramma

Mūsdienās zināmu popularitāti ir ieguvusi savas dzimtas vēstures pētīšana. Ir cilvēki, kas ir attīstījuši detektīva cienīgas prasmes, atrast avotus un no informācijas druskām izveidot savas dzimtas stāstu. Katram cilvēkam noteikti ir sava motivācija. Pētīt svas dzimtas vēsturi- tā ir ļoti laba un apsveicama lieta. Tas atgādina mums, ka neesam nokrituši no gaisa. Uzzinot savas dzimtas vēsturi, mēs varam uzzināt kaut ko arī par sevi. Skaidrāk nodefinēt kādas domas un sajūtas, ko vienmēr esam sevī nesuši, bet neesam izpratuši.

1995. Gadā sāku mācīties sistēmisko ģimenes terapiju. Kā saka, kopš tā laika daudz ūdens jau ir aiztecējis. Tajā gadā arī notika mana pirmā saskare ar genogrammu, shematisku ģimenes ciltskoka attēlojumu. Genogrammas izveidošanai tiek izmantoti vienkārši simboli: apļi, kvadrāti, trīsstūri un dažāda veida līnijas. Shēmas mērķis ir vizuāli attēlot dzimtas/ģimenes struktūru un attiecību dinamikas. Šajā gadījumā genogrammas sastādīšanai ir terapeitisks mērķis. Sistēmiskais terapeits veido pats savu genogrammu, izpēta savas ģimenes vēsturi, lai labāk saprastu attiecību dinamiku savā dzimtā. Terapijas procesā terapeits zīmē klienta genogrammu, lai ieraudzītu dinamiku, kas darbojas viņa dzimtā. Kādēļ tas ir svarīgi? Tādēļ, ka mūsu dzimta, jā pat cilvēki, kurus mēs nekad neesam pazinuši un nezinām viņu vārdus, kaut kādā ziņā dzīvo mūsos. Viņi ir iespaidojuši mūsu vecvecākus, tie savukārt mūsu vecākus, vecāki mūs. Ir lietas, ko mēs varam noformulēt vārdos. Ir lietas, kurām nav vārdu, ir tikai neparastas izjūtas, kas atnāk pie mums sapņos vai vīzijās. Genogrammu zīmē 3-4 paaudzēs un īpašu uzmanību pievērš lietām, modeļiem jeb musturiem, kas atkārtojas vairākās paaudzēs. Tas ļauj mums attīstīt hipotēzes par konstruktīviem vai destruktīviem spēkiem, kas darbojas ģimenes sistēmā.

Tad, kad cilvēks ir uzzīmējis savu genogrammu, tas ir labs pamats, lai turpinātu darbu individuālā sistēmiskā terapijā vai ar sistēmiskiem izvietojumiem (sistēmiskās pieejas grupu terapijas metode) vai ģimenes rekonstrukciju (metode, kas ļauj piedzīvot un ieraudzīt savas dzimtas vēsturi).

Ir kāda tēma, kas mani neatstāj vienaldzīgu. Esmu ar to saskāries arī agrāk, bet vēl joprojām neesmu pie tā pieradis- situācijas, kad no dzīves aiziet jauni cilvēki spēka gados. Pārpublicēju šeit ierakstu, kas tapis 2013. gada oktobrī. Izlēmu to nelabot. Varbūt kādam tas šķitīs naivs. Piedodiet, es toreiz biju jaunāks.

----------------

KĀDĒĻ NĀVE IR TIK SKUMJA?

Šim ierakstam ir personisks raksturs. Tas vairāk attiecas ne uz saturu, bet uz motivāciju, kādēļ tas tapa. Es saskāros ar cilvēku bēdām. Bēdām, kā man šķiet, par kurām lielāku nav. Man gribējās nejust, gribējās izgaist, lai tikai nebūtu jājūt tās sāpes, ko juta cilvēki. Tad es nodomāju, man ir par daudz bēdu. Un tomēr, mans raksts nebūs par bēdām. Tas būs par nāvi un skumjām. Mani pārdzīvojumi rada izpausmi ieraksta nosaukumā.

Esmu saskāries ar citu cilvēku bēdām arī agrāk, īpaši mācītāja darbā. Esmu skaidrāk apzinājies savas izturības robežas, strādājot par psihoterapeitu Bērnu slimnīcas Paliatīvajā aprūpē. Es runāju ar cilvēkiem, kas pārdzīvoja bēdas. Es jutu līdzi cilvēkiem, viņu bēdas mani aizkustināja, kādreiz pat līdz sirds dziļumiem, bet tās tomēr bija „svešas” bēdas. Tās nekļuva par manām bēdām. Tomēr bija kāds aspekts, ko es jutu, bet nemācēju nosaukt vārdā. Mani vairāk nomāca nevis bēdas, bet sajūta, kas virmoja kaut kur gaisā. Sajūta, ka pār tevi karājas zobens. Vārdos neizteiktas skumjas un neziņa. Svešās bēdas kļuva par manām skumjām.

Nāvei ir dažādas sejas. Nāve var atnākt kā lielceļa laupītājs, lai nozagtu to, kas mums ir dārgs. Nāve var atnākt kā atpestītāja, ja cilvēks ilgāku laiku dzīvo sāpēs un ciešanās. Būtu aplami domāt, ka nāve atnāk tikai kā veca vecene ar izkapti. Nāve var atnākt arī kā skaista sieviete vai izskatīgs vīrietis. Nāve var atnākt arī kā bērns, kas tevi aicina paspēlēties kaimiņu pagalmā.

Nāve ir skumja. Ļoti skumja. Skumjas ir iespējamā zaudējuma priekšvēstneses. Nāve ir skumja, jo tā atņem cerības. Galvenā cerība, ko tā atņem, ir cerība par būšanu kopā. Kļūst skumji, ja domājam, ka ar kādu cilvēku nevarēsim vairs būt kopā. Man paliek skumji, kad aizdomājos par savu nāvi, un domāju, ka mani mīļie cilvēki nevarēs būt kopā ar mani (tā ir sevis žēlošana).
Nāve ir skumja, jo tā atņem cerību uz cerībām. Katrs cilvēks ir cerības nesējs priekš kāda cita cilvēka. Vislielākā cerību koncentrācija atrodama tikko dzimušā bērnā. Kad cilvēks aiziet, mēs zaudējam ne tikai cilvēku un viņa klātbūtni. Mēs zaudējam arī visas tās cerības, kuras var īstenoties tikai, esot kopā ar šo cilvēku.

Bēdas un skumjas ir dvēseles ceļojums. Tie ir brīži, periodi, kad sāp dvēsele, ne ķermenis. Bēdas ir apliecinājums, ka esam zaudējuši ko vērtīgu. Skumjas ir apliecinājums, ka mums ir kaut kas vērtīgs, ko negribam zaudēt.

Man ir vajadzīga cerība, pārliecība un ticība. Un es saprotu, ka noteiktos dzīves brīžos es to nespēju pats sevī radīt. Līdz šim mierinājumu esmu radis kristietībā. Kristiešu Svētajos Rakstos es izlasu, kas man ir vajadzīgs. Man ir vajadzīga cerība, man nevajag lētu mierinājumu. Pravietis Ecehiēls Vecajā Derībā apgalvo, ka Dievs ir cerības Dievs. Pravietis to zināja. Es arī to gribu zināt!

Dusmas ir ļoti interesants temats. Šoreiz par dusmām pāra attiecībās. Īsā versija.

Pāra attiecību kontekstā dusmām ir vēl papildus specisfiska nozīme. Pāru terapijā un konsultēšanā cilvēki bieži runā par aizvainojumu. Reizēm aizvainojums ir liels, tas jau ir sarūgtinājums. Aizvainojums nerodas uzreiz, tas krājas. Es sagaidu no sava mīļā cilvēka, ka viņš mani sapratīs, atbalstīs, samīļos, ... , bet tas nenotiek. Vai es esmu pelnījis tādu attieksmi? Vai tādēļ es izvēlējos būt kopā ar šo cilvēku? Tas nav taisnīgi. - Aizvainojums ir dusmu izpausme. Tās ir dusmas ne tikai par kādu konkrētu situāciju vai rīcību, bet par to, ka manas vajadzības nav saprastas, novērtētas un apmierinātas. Pāra attiecību kontekstā dusmas ir arī vilšanās izpausme. Palikšana dusmās neko nedod attiecībām, iltermiņā drīzāk kaitē. Dusmas kā negatīva (ne vienmēr) atgriezeniskā saite ievirza pāra komunikāciju negatīvā dinamikā, no kuras ir grūti izkļūt.

Vai es spēju pats sev nodefinēt, kas ir manas vajadzības, ko es sagaidu no attiecībām un vai protu to sociāli adekvātā veidā otram darīt zināmu? Vai sadzirdu, vai protu nolasīt, kad mana otra puse runā par savām vajadzībām?

Ceru, ka tiem, kam vasarā iekrita atvaļinājumu laiks, arī izdevās atpūsties. Paldies Dievam, arī man ir bijusi iespēja gan atpūsties, gan jau pastrādāt.

Ja kādam ir interese par to, ar ko nodarbojos, tad joprojām kalpoju kā luterāņu mācītājs Rīgas Doma draudzē un Staļģenes sv. Marijas lūgšanu kopā Dzintara kapelā (1. un 3. svētdienā 9 00).

Doma draudzei ir pašai savs Facebook profils, tam var piesekot un izlasīt mācītāju pārdomas par Dieva Vārdu, kā arī iegūt citu noderīgu informāciju. Īpaši noderīga tā būs tiem, kuri meklē atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Ja vēlies sagatavoties kristībām, iesvētībām vau laulībām, sazinies ar draudzes mācītājiem! Doma draudzei ir arī savs profils Soundcloud vietnē, tajā var klausīties svētdienas sprediķus audioformātā. Ja ir interese, nāciet uz dievkalpojumiem. Rīgas Domā dievkalpojumi notiek svētdienās 12 00, visās pārējās nedēļas dienās 8 00 un arī ceturtdienas vakaros 18 00. Jaunajā Derībā ir skaisti vārdi: “Tuvojieties Dievam, un viņš tuvosies jums” (Jēk. 4:8). Ticība Kristum ir skaidrības, spēka un drošības avots strauji mainīgajā pasaulē.

Turpinu darboties arī psihoterapijas laukā. Mana prakse joprojām atrodas Bruņinieku ielā 51. Kā sistēmiskās psihoterapijas speciālists piedāvāju terapiju un psiholoģisko atbalstu individuāli, pāriem un ģimenēm, kā supervizors un organizāciju konsultants profesionālo atbalstu darbiniekiem, vadītājiem un organizācijām. Savā praksē neuzbāžos cilvēkiem ar savu ticības pārliecību, bet arī par to nekaunos. Esmu atvērts runāt par visu, par ko vēlas runāt klients, arī par ticības un reliģijas jautājumiem. Bet es neizmantoju terapiju, lai pievērstu cilvēkus ticībai. Lai gan redzot cilvēku ciešanas, bieži domāju, ka ticība kā resurss viņiem palīdzētu. Saprast pasauli, savu vietu tajā, pašam sevi un mācīties veidot attiecības ir lielie dzīves uzdevumi, kur mums katram vēl ir daudz ko mācīties. Es ticu, ka mūsu piedzimšana un dzīve nav nejaušība vai kļūda. Mums katram ir jāatklāj savs aicinājums un dzīves uzdevums. Ir jāatrod “sava vieta” dzīvē un “savs bars”. Katrs mēs varam dot kādu pienesumu, lai pasaule, kurā dzīvojam kļūtu labāka un lai cilvēkiem un dzīvniekiem būtu mazāk ciešanu. Es nerakstu video, jo, manuprāt, ēters ir pārsātināts. Mani var sastapt caur rakstītu vārdu vai klātienē. Šad un tad kādas savas domas lieku uz papīra, lai tās labāk noformulētu. Ceru, ka tās kādam būs noderīgas. Reizi mēnesī gribētos piedāvāt kādu klātienes semināru, ja ir interese, sekojiet līdzi reklāmai. Vairāk informācijas var meklēt mājas lapā.

Svētīgu jauno mācību gadu bērniem un jauniešiem, visiem pārējiem darbīgu jauno sezonu!

Katrs no mums ikdienā saskaras ar neizdošanos. Mums ir kādi dzīves mērķi, sapņi un ieceres. Un mēs uz tiem ejam un tos īstenojam ar mainīgiem panākumiem. Šoreiz gribu pievērst jūsu uzmanību tam, kā mēs izskaidrojam savas neveiksmes? Kāpēc man šoreiz neizdevās? Atkārtoti neizdevās. Parasti neizdodas vai vienmēr neizdodas. Šoreiz man izdevās, jo ... Šoreiz man neizdevās, jo… bija nelabvēlīgi apstākļi, kurus es nevarēju iespaidot; bija slikti cilvēki, kuri mani neatbalstīja manu mērķu sasniegšanā; es neizdarīju pietiekamu piepūli vai … ja pie neizdošanās un neveiksmēm ir vainīgi citi cilvēki un apstākļi, tad, ko mēs tur varam darīt? Katra neizdošanās savā ziņā ir unikāla un mums būtu jāvelta laiks, lai saprastu, cik lielā mērā to noteica no mums neatkarīgi apstākļi, cik lielā mērā mūsu rīcība vai tās trūkums. Veids, kā mēs skaidrojam savas neveiksmes, parāda mūsu personības briedumu. Ja pie mūsu neveiksmēm vienmēr ir vainīgs kāds cits, tad kur paliek mūsu atbildība? Uzņemties atbildību nozīmē mācīties no savas pieredzes: "Kur es pieļāvu kļūdas, ko es nepamanīju vai neņēmu vērā, ko es nākamreiz varētu darīt citādāk?" Ir cilvēki, kas ieslīgst vainas apziņā: “Nu ja, es jau pie visa esmu vainīgs”. Šāda pieeja arī nav konstruktīva, ērta pozīcija, lai neko nemainītu.

Vasara. Skaistas atmiņas par bezrūpīgo bērnību. Esmu pateicīgs par to, ka man bija iespēja sastapt un piedzīvot vecākus no tēva un mātes puses. Zinu, ka ne visiem ir tāda privilēģija. Mana saskare ar vecvecākiem notika galvenokārt skolēnu brīvlaikos un vasarās. Īpaši nozīmīgs laiks bija bērnība un pusaudža gadi.

Tēva vecāki dzīvoja Rīgas Jūrmalā, Lielupē, Meža prospektā, kaut kur starp 18. līniju un zvejnieku kolhozu “Uzvara”. Tur lielākoties pagāja manas vasaras. Padomju laiki, militārais sanatorijs, atpūtnieki, karavīru daļa, savs kinoteātris, kur mēs kā bērni tusējām, cerībā ielavīties kinoteātra zālē, kur rādīja filmas, kuras drīkstēja skatīties tikai tie, kas bija sasnieguši 16 gadu vecumu. Mīlestība uz jūru, peldēšanās jūrā un slīkšana, priežu meža un jūras smarža. Vasaras draugi, galda teniss, futbols un sportiskās aktivitātes, jo pavasaros un ziemas mēnešos Jūrmala bija samērā tukša un vientulīga. Vecmāmiņas mīlestība un rūpes. Vectēvs, kas šad un tad nāca mājās iedzēris. Atpūtnieki, kuriem vecāmāte vasarās izīrēja verandas. Ir vēl kāda atmiņa- agrs rīts, vectēvs sēž pie galda zem ceriņu krūma, uz galda avenes, ko viņš no rīta salasījis priekš manis.

Mammas vecāki dzīvoja pie Ulbrokas kapiem (tagad Pļavnieku kapi). Viņi bija kapusargi. Tur es pavadīju mazāk laika. Tur nebija draugu, bija vientulīgi. Atceros kā klīdu pa kapiem un lasīju uzrakstus uz kapu pieminekļiem. Atceros, ka manu uzmanību īpaši piesaistīja ieraksti par mirušiem bērniem, jauniešiem, jauniem cilvēkiem. Biju iedraudzējies ar kādiem no kapračiem (mans tēvs draudzējās ar kādiem). Vecmāmiņa bija katoliete, es pat teiktu fanātiska. Tam bija savs izskaidrojums. Kopumā pret mani izturējās labi, tikai vectēvs mani kādreiz sauca par “šeļmu” un piesolīja “rozgas”. Vecāmāte taisīja vaska sveces, arī priekš katoļu draudzes. Tur notika mana pirmā saskare ar uzņēmējdarbību. Stāvēju pie kapiem un kopā ar tantēm tirgoju puķes, ko savā dārzā bija izaudzējusi vecmāmiņa.

Esmu pateicīgs par to, ka man tas viss ir bijis. Esmu pateicīgs, ka man ir bijusi iespēja satikties ar manu vecāku vecākiem, iegūt izjūtu par to, kādi viņi bija cilvēki un kāda bija dzīves telpa, ko viņi bija radījuši. Nedaudz žēl, ka savā bērnībā un pusaudža gados nesaredzēju īpašu vērtību šajā saskarē, jo kuram bērnam vai jaunietim interesē vecu cilvēku dzīve un dvēseles pasaule? Šobrīd man jāatzīst, ka manu vecvecāku ģimenes un dzimtas mani ir ietekmējušas pat vairāk nekā man to gribētos. Raugoties no šodienas perspektīvas, man būtu daudz jautājumu, kurus es varētu uzdot saviem vecvecākiem. Ja Jūsu vecvecāki (vai viņubrāļi vai māsas) vēl ir dzīvi, izmantojiet iespēju, satiecieties, lai iegūtu informāciju par šiem cilvēkiem un viņu dzīves izjūtu. Mani vecvecāki bija savu dzimtu pārstāvji un es esmu viņu turpinājums. Tas rosina domāt par individuālo un kolektīvo aspektu cilvēka personībā, cik lielā mērā manas izvēles ir individuālas un unikālas, cik lielā kolektīvās bezapziņas lojalitātes izpausmes iepriekšējām paaudzēm?

Tas bija sen. Un kā mēdz teikt: “Vairs nav taisnība!”. Un tomēr tas bija. Un ir patīkami to atcerēties. Pie manis uz sarunām kā pie mācītāja nāca kāds cilvēks. Mēs runājām krievu valodā, jo viesis gan saprata latviešu valodu, bet viņam bija grūti izteikties. Viņš runāja par savu reliģisko pieredzi kādā reliģiskā kultā. Tas bija kults ar gnosticisma elementiem, kur bija runa par “slepenajām zināšanām”, kas pieejamas tikai “iesvētītajiem”. Bija dažādas iesvētīšanas pakāpes. Tas bija viņa reliģisko meklējumu ceļš, kas bija turpinājies vairāku gadu garumā. Bija cerības, ka piesliešanās šai kustībai kādā brīnumainā veidā atrisinās tā brīža aktuālos jautājumus. Ar laiku radās vilšanās un šaubas. Cilvēks pieņēma lēmumu, iziet no šīs organizācijas. Un te sākās problēmas. Viņu sāka vajāt bailes par iespējamo bijušo ticības biedru atriebību, jo viņš tagad atklāja “klasificētu informāciju” trešajai pusei. Domāju, ka atriebības nebija, bet bailes par iespējamo sodu bija. Viņam bija flešbeki- (zibšņi, uzplaiksnījumi) spēcīgas spontānas atmiņas par piedzīvoto kultā, kas bieži raksturo dažāda veida psiholoģiski traumatisku pieredzi. Sarunas man sagādāja garīgu baudījumu, jo varēju atsvaidzināt krievu valodu saskarē ar inteliģentu cilvēku, varēju runāt ar cilvēku par viņa attiecību un reliģisko pieredzi. Šajās sarunās sastapās reliģija un psiholoģija, cilvēka pasaules uztvere, garīgie meklējumi, dvēseles pasaule un tās pārdzīvojumi. Neatceros cik ilgi turpinājās šīs sarunas, vairākus mēnešus, varbūt gadu vai divus. Kaut kad šīs sarunas beidzās. Kādu laiku pēc sarunām ar lielākiem intervāliem saņēmu vēstules, ka viss ir labi. Tagad vēstuļu vairs nav. Cilvēks ir atradis savu vietu dzīvē. Kādu laiku bija viņa ceļa pavadonis un sarunu biedrs.

Secinājumi.
1. Formāli raugoties, tā nebija psihoterapija, nebija rāmja, reglamentēts laiks un samaksa. Tomēr svarīgākais bija. Divu cilvēku satikšanās, uzticēšanās, sarunas par būtisko un eksistenciālo. Jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana.
2. Mūsdienās dažādu filosofisko un reliģisko ideju piedāvājums ir ļoti plašs. Ir grupas, kas ļoti meistarīgi vervē un kodē savus sekotājus. Šajās grupas ir viegli ieiet, bet grūti izkļūt. Manuprāt, īpaša uzmanība jāpievērš un jāsargās no 2 aspektiem: “draudzes”, kas veicina sekotāju atkarību no grupas un kas veicina bezierunu paklausību ticības kopienas vadītājam, jo viņam ir “ tiešais vads ar Dievu”. No sērijas: “Man Dievs šorīt teica, ka jums visiem tagad ir jādara tā”. Citiem vārdiem, jāizvairās no grupām, kas prasa atmest kritisko domāšanu un spriestspēju un izmest savu galvu miskastē. Kristīgā Baznīca daudziem šķiet garlaicīga un novecojusi. Tas ir tikai tādēļ, ka tā pastāv ilgi. Un visi labumi un sliktumi ir acīmredzami. Man palīdz tas, ka es atšķiru Kristus personu un mācību no kristiešu mēģinājumiem šos ideālus īstenot. Kristieši un draudzes var būt garlaicīgi, bet Kristus mācība tāda nav. Kristus “spridzina” visos laikos. Problēma ir tajā, ka mēs Viņa mācību esam “pieradinājuši”. Jaunās reliģiskās kustības savus sekotājus vilina ar jaunām idejām. Taču ideju pasaulē ir grūti runāt par kaut ko tik jaunu, kas nekad agrāk nav bijis. Parasti tās ir vecas idejas jaunā mērcē. Vecas konfektes jaunā iesaiņojumā. Jaunajām reliģiskajām kustībām ir relatīvi īsa vēsture un nav informācijas par šo ideju ietekmi ilgtermiņā uz tās adeptiem.
3. Cilvēki meklē spēku un atbalstu, tādēļ viņi pievēršas arī dažādām reliģiskām idejām un praksēm. Cilvēki pievēršas reliģiskai praksei un iesaistās dažādās grupās ar noteiktām cerībām. Tādā veidā viņi var piedzīvot gan prieka un pacēluma brīžus, gan arī vilšanos. Arī es savā kristietības ceļojumā esmu piedzīvojis vilšanos. Reizēm esmu vīlies cilvēkos, bet neesmu vīlies Dievā. Lai nu kā, gribu šeit ieskicēt vienu tēmu, pie kuras varbūt vēl atgriezīšos- reliģiskai pieredzei ir iespējama arī ēnas puse, negatīva vai pat traumatiska pieredze saskarē ar ļoti reliģiskiem cilvēkiem vai idejām. Ēnas rodas tur, kur krīt gaisma.

Par vīriešiem mēdz runāt kā par “stipro” dzimumu. Vīrieši parasti ir fiziski spēcīgāki nekā sievietes, lai gan varam atrast arī izņēmumus. Te ir viegli nonākt streotipiskos apgalvojumos, jo par vīrišķibu un sievišķibu ir daudz dažādu priekšstatu un mītu. Kaut kādā ziņā vīrieši ir spēcīgi, spēcīgāki, bet kaut kādā viņi ir vājāki nekā sievietes. Vīrietim ir jābūt !?… Jā, kādam tad ir jābūt vīrietim?- Vīrišķīgam, veiksmīgam, aktīvam, sportiskam, atbildīgam, spēcīgam, savaldīgam, naudīgam, seksīgam, mīlošam… Varbūt esmu kaut ko piemirsis? Ir daudz dažādu priekšstatu par to, kādiem mums ir jābūt. Kā to īstenot? Kā ar to dzīvot, ja mani priekšstati par vīrišķibu neatbilst tam, kāds es esmu. Vai viegli būt vīrietim 21. gadsimtā? Šeit pieminēšu vienu aspektu, kurā vīrieši ir vāji, es pat teiktu ļoti. Vīrietis ir ļoti trausls un jūtīgs pret neveiksmēm un neizdošanos. Es nezinu, no kurienes nāk šis priekšstats, ka vīrietim vajag performēt un visam, kam viņš pieķeras, ir jāizdodas ar pirmo reizi. Atraidīta simpātija vai mīlestība, nespēja sevi realizēt profesionāli, pazemojumi, personiskas neveiksmes, u.c. Ko dara vīrietis, ja viņš pats ir noticējis savam neveiksmīgumam? Viņš izrok sev kapa bedri, ieguļas tajā un gaida savu pēdējo stundu, jo dzīve ir zaudējusi jēgu. Ja situācija ieilgst, tas nav labi. Sievietei arī ir grūti skatīties uz vīrieti, kurš nespēj tik ar sevi galā. Ir situācijas, kurās vīrietim ir vajadzīgs atbalsts un iedrošinājums. Vieni mērķi ir vieglāk sasniedzami nekā citi. Neizdošanās ir daļa no vienādojuma, mācību procesa. Kā nepārstāt iet uz mērķiem, kuri mums ir svarīgi?

Grūtākā cīņa, kas mums katram ir jāizcīna šajā dzīvē, ir cīņa pašiem ar sevi. Mūsu dvēsele izsapņo sapņus, mūsu gars pārvērš tos mērķos un uzdevumos, bet miesa kļūst par šķērsli to īstenošanai. Ko darīt? Ir vismaz divi veidi: disciplinēt savu miesu vai stiprināt savu garu. Vēl labāk ir darīt abus, tātad, fizkultūra un garīgie vingrinājumi. Jebkurā gadījumā ir jāpanāk, lai miesa kalpo garam un ne otrādāk. Kā stiprināt savu garu? Šoreiz par Vasarsvētkiem kristīgā interpretācijā, jo Svētais Gars ir dievišķais pārmaiņu aģents un krīzes menedžeris. Svētais Gars, Viņa persona un darbība ir interesanta tēma Vecās un Jaunās Derības Svētajos Rakstos.

Vasarsvētku notikums ir aprakstīts Apustuļu darbu grāmatā 2. nodaļā. Kungs Kristus piepildīja savu apsolījumu, Vasarsvētku dienā sūtot saviem mācekļiem Svēto Garu. Bailīgie un par savu dzīvību noraizējušies mācekļi kļuva par drosmīgiem Kristus augšāmcelšanās lieciniekiem. 11 no 12 apustuļiem kļuva par asinslieciniekiem. Vai Tev ir kāda patiesība un pārliecība, kas ir tik droša, ka Tu būtu gatavs par to atdot dārgāko kas Tev ir? Mācekļiem bija drosme, jo viņi zināja, ka tas, kurš Pats ir augšāmcēlies, varēs piecelt jaunai dzīvei arī viņus.

Dieva Gars ir “svētais” Gars. Viņš no visiem citiem gariem atšķiras ar to, ka ir svēts. Diemžēl vai par laimi, vienīgais veids kā to iegūt ir caur ticību Kristum, jo Svētā Gara dāvana ir Jēzus apsolījums mācekļiem. Caur ticību Jēzum Svētais Gars nes un rada svētumu. Tā rodas svētuma izpratne un izjūta. Viss nostājas savās vietās: Dievs ir Dievs un cilvēks ir cilvēks. Dievs ir debesīs un cilvēks ir uz zemes. Sākotnējie iestatījumi ir atjaunoti. Tādā veidā caur garīgo dimensiju Viņš pārveido un stiprina mūsu garu. Ticība un paļāvība uz Dievu atver cilvēkam jaunus apvāršņus.

Es domāju, ka ir viena lūgšana, kas Dievam patīk visvairāk. Tā ir lūgšana, kurā mēs lūdzam, lai Viņš pārveidotu mūs pašus, nevis kādu citu.

Atcerējos kādu seriālu no 90 gadu beigām, kas man patika. Seriāla latviskais nosaukums bija “Emulators”, angliskais “Pretender”. Seriāla galvenais varonis Džerods bija brīnumbērns, kas bērnībā nolaupīts saviem vecākiem, izauga Centrā, kur ar valdības ziņu notika viņa spēju izzināšana, attīstīšana un lietošana slepeniem mērķiem. Filmas sižets ir vienkāršs- galvenais varonis izbēg no Centra un 4 sezonas notiek pakaļdzīšanās, lai bēgli, kas ir “valsts īpašums” atgrieztu mājās. Džerods - cilvēks ar unikālām zināšanām un prasmēm, ar spēju iejusties, iemiesoties dažādos tēlos un profesijās. Viņš gan nemācēja lidot, kā to prot īstie supermeņi, bet tik un tā likās pietiekami superīgs. Manā prātā stāv viena epizode- Džerods iet pa slimnīcas gaiteni baltā ārsta ķitelī. Viņu uzrunā apmeklētājs: “Vai Jūs esat ārsts?” Un viņš atbild: “Šodien esmu”.

Pārskatot interneta ziņu portālus varam atrast rakstus par garīgo un psihisko veselību. Pats šad un tad izlasu, un citiem arī iesaku. Bet ir viena problēma, ko gribu nosaukt vārdā. Tādā veidā rodās fenomens, ko es nosauktu par “tautas psihiatriju” (varbūt kāds zin precīzāku nosaukumu). Mēs viens otru sākam diagnosticēt. “Man šķiet, ka mans priekšnieks/ce, vīrs/sieva ir narciss, histēriķis, šizo, sociopāts, u.c.” Tēma “personības traucējumi” ir ļoti interesanta. Domāju, ka mums katram ir kaut kāda mūsu pieredzes nosacīta ievirze. Jautājums, cik spēcīga? Kā es redzu pasauli, sevi, un kā veidoju attiecības? Par to ir vērts domāt. Es tikai šaubos par mūsu spēju to “diagnosticēt” citiem. Ir personības iezīmes, kas lielākā vai mazākā mērā piemīt mums visiem. Tas tiešām prasa zināšanas un atbilstošu izglītību, lai kādu spilgtu personības iezīmi ieceltu traucējuma kategorijā. Bez tam psiholoģijā un psihoterapijā ir pazīstams pārneses fenomens. Proti, tas, ko mēs redzam vai neredzam citos var būt arī stāsts par mums pašiem. Būsim saudzīgi viens otram uzstādot diagnozes un nozīmējot ārstēšanu. Ar personības un psihisko saslimšanu diagnostiku nodarbojas klīniskie psihologi un ārsti.

Šajā sakarā anekdote no veciem krājumiem. Satiekas 2 cilvēki. “Ar ko Tu nodarbojies?”- “Pirms 2 nedēļām nopirku skalpeli, tagad esmu ķirurgs.”

“Vai Jūs esat ārsts?” - “Šodien esmu!”. - Paldies Džerod!

Katram no mums par šo laiku ir savas atmiņas. Te būtu daudz ko domāt un teikt, it īpaši par fiziskām un emocionālām pārmaiņām (pubertāte), ko piedzīvo pusaudzis un jaunietis. Cik grūts un daudzējādā ziņā sarežģīts ir šis laika posms bērna/ pusaudža/ jaunieša dzīvē. Pusaudža vecums ir pārejas posms no bērnības uz pieaugušo dzīvi. Par atskaites sākumu ņemsim 9. dzīves gadu, ir arī citi piedāvājumi. Tā ir kā iešana pāri tiltam, kas savieno divus kontinentus- bērnību un pieaugušo dzīvi. Iešana pāri šim tiltam nav vienkārša ne pašam pusaudzim/jaunietim, ne viņa vecākiem.

Un tagad par šī laika traģismu bērnu un jauniešu dzīvēs. Dažādu iemeslu dēļ šajā laikā notiek bērna atsvešināšanās no vecākiem. Impulsi nāk no abām pusēm. Pusaudži grib būt patstāvīgāki, viņi vairāk apzinās sevi, grib pieņemt savus lēmumus. Viņi grib kļūt neatkarīgāki no vecākiem. Iespējams tādēļ viņiem ir grūti atzīt, ja viņiem ir vajadzīga palīdzība. Kaut kādā ziņā tas ir normāli, ka bērni šajā vecumā negrib par savām problēmām stāstīt saviem vecākiem, jo to var iztulkot kā netikšanu galā. Vecāki bieži ir nodarbināti paši ar sevi un savām problēmām, un nepamana tās cīņas, kas notiek pusaudža dvēselē. Un arī ja pamana, jūtas apjukuši un nezina kā viņiem palīdzēt. Šajā laika posmā vecāki bieži domā, ka tagad bērni ir lielāki un viņiem vecāki vairs tik ļoti nav vajadzīgi. Ir vecāki, kas tieši šajā laikā ieplāno savu attiecību “sakārtošanu” - šķiršanos, jo bērni jau ir lieli, viņi sapratīs. Tā nav laba dāvana jaunietim, kas ir apjucis, meklējot savu identitāti un dzīves ceļu.

Visos vecumos bērniem ir vajadzīga vecāku mīlestība un atbalsts. Bet kā lai to iedod, ja viņš/a ir izaudzis un Tu vairs nevari kā reiz bērnībā viņu paņemt klēpī un samīļot? Jāmeklē citi veidi.

Attiecības ar naudu ir interesants temats. Ir dažādi veidi, kā izmērīt cilvēlu labklājību. Viens vieds ir rēķināt, cik cilvēkam paliek pāri naudas tad, kad viņš ir samaksājis visus rēķinus un maksājumus, iegādājies pārtiku un dzīvei nepieciešamo. Kā Kurš tērē savu naudu, tas lai nu arī paliek katra privātais jautājums. Vēlos tikai pievērst Jūsu uzmanību izdevumu pozīcijām, proti, vai mēs uz tām raugāmies kā tikai izdevumiem vai kā arī uz investīcijām? Ja mēs uz jebkuriem izdevumiem raugāmies tikai kā uz izdevumiem, tad ir dabiska un saprotama vēlēšanās tos samazināt. Naudas tērēšana nav tikai jautājums par naudas daudzumu, bet arī par prioritātēm (vērtībām), iepirkšanās ieradumiem, u.c. Ir svarīgi, ka mēs nenonākam situācijā, ka mums ir žēl tērēt naudu priekš lietām, kas mums ir svarīgas?

Ņemsim piemēru. Cilvēkam vismaz pusstundu dienā ir jāvelta fiziskai aktivitātei. Tā var būt pastaiga, kas neko nemaksā. Bet, ja Tu gribi iet uz sporta zāli? Tas taču kaut ko maksā. Maksa par sporta zāli, tie ir izdevumi vai investīcija? No grāmatvedības viedokļa tie ir izdevumi. Bet, raugoties no izaugsmes perspektīvas, tā ir investīcija. Nauda, ko tērējam savai veselībai, personīgai izaugsmei, labsajūtai, u.c. ir ne tikai izdevumi, bet arī investīcija. Tā ir investīcija nākotnē. Lai kādi būtu mūsu mērķi un sapņi, mēs nevarēsim tos sasniegt, ja nebūsim gatavi to īstenošanai mobilizēt savu enerģiju un finanšu līdzekļus. Tādēļ ir svarīgi, nevis gaidīt rītdienu, bet investēt savā nākotnē! Ko Tu esi izdarījis, lai rītdiena būtu tāda, kā Tu to vēlies?

Attiecības starp emocijām un prātu varam skatit dažādos aspektos. Šoreiz pieminēšu tikai vienu aspektu. Iespējams, būsiet pamanījuši, ka brīžos, kad cilvēks nonāk spēcīgu emociju varā, viņa prāts it kā “atslēdzas” , “paņem atvaļinājumu”. Spēcīgu emociju iespaidā cilvēks kļūst mazāk racionāls, sliktāk sevi lasa un vada, sliktāk spēj sevi saredzēt no malas un prognozēt savas rīcības sekas. Emociju uzplūdā cilvēki dara mulķības- runā sliktus vārdus, kurus pēc tam ir grūti paņemt atpakaļ, vai arī dara lietas, kurām var būt nelāgs iznākums. Tādēļ, to zinot, ir svarīgi, ka spējam "izmērīt" savu emociju temparatūru kaut vai skalā no 1 līdz 10. Ja emocija ir spēcīgāka par 6, nevajag risināt nopietnas sarunas, nevajag pieņemt svarīgus lēmumus. Ja emocija sasniedz 7 vai 8, ir jāpauzē. Protams, ir cilvēki, kas paaugstināta stresa apstākļos piedzīvo savas intelektuālās un radošās kapacitātes kāpumu. Te nevajadzētu sajaukt "izdzīvošanas mehānismu", kas mums ir noderīgs ārkārtas situācijās, ar ierasto ikdienas lietu kārtību. Emociju uzplūdā pateiktie vārdi reti kad ir īstie. “Sakarsušajam” prātam ir jāļauj atdzist, mierīgā gaisotnē jānovērtē situāciju un jāpārdomā iespējamie risinājumi un to sekas.

Aizdomājos par cilvēka dzīves periodizāciju. Ir ierasts, ka raugāmies uz cilvēka dzīvi dažādos laika nogriežnos- gada, piecu, desmit gadu, pusmūža griezumā. Ja par pamatu ņemam īsāku laika periodu, nepamanām lielākas tendences. Ja akcentējam lielākus periodus, pazaudējam detaļas. Izteikšu šeit domu, ko esmu izteicis jau agrāk- šķiet, ka ir domas un pārliecības, kuras nerodas kā intensīvas domāšanas rezultāts, bet atnāk ar pieredzi un kļūšanu vecākam. Ienāca prātā doma, ka par vienu periodu varētu ņemt 25 gadus. 25 gadi zem vecāku spārna, 25 attiecību un ģimenes veidošana, 25 dzīves bilance, gatavošanās pensijas vecumam un vecumdienu uzmetums. Esmu iegājis trešajā trešdaļā vai trešajā ceturtdaļā no mana domājamā mūža. Bērni ir izauguši un aizgājuši studēt. Esmu piedzīvojis “tukšo ligzdu” un zināmu jēgas zudumu. Kaut kas ir noslēdzies, ir sācies jauns posms, jānoformulē jaunie dzīves uzdevumi.