Jolanta Lasmane/prakse mākslas terapijā

Šodienas pelēkumā sirds palūdza paspēlēties ar krāsām.

Noslēgusies brīnišķīga un jaudīga nedēļas nogale starp kolēģiem mākslas terapeitu vasaras skolā "restART" ar ievirzi mūsu pašu iekšējo bateriju uzlādēšanai, kas noteikti izdevās! Miesa jūtas ļoti sagurusi, bet dvēsele dažādo meistarklašu procesos ir ieguvusi laimes izjūtu, kad iekšējais trauciņš ir nu jau daudz pilnāks, kaut kas nozīmīgs ir transformējies un sākušies pagaidām vēl noslēpumaini procesi būtības dziļumos.

"Sieviete, kas gaida...". Darbs tapis, izmantojot uzasinātu zīmuļu pārpalikumus.

Kamēr pirmās nav jāuzskata par sliktām vai nepareizām, svarīgi saprast, ka tās ilgtermiņā var nesniegt tādu rezultātu, kādu gaidīji. 🙌

Uz mirkli apstājās laiks. Un dvēselei ir labi vienkārši BŪT. Būt vienā ritmā ar dabas elpu...

Jūra ir vedinājusi piedzimt dvēselē apbrīnas pilnai mīlestībai. Viņa ir kā skaistule ar daudziem noslēpumiem – katru dienu tā pati, bet tomēr tik atšķirīga. Viņa ik reizi pamazām atklāj savu citādo dabu, kas brīžiem liek pārsteigumā aizrauties elpai – te ziemas dienā ir zelta mākoņi (un saule ir pavisam otrā pusē), te īsi pirms krusas tā ir tumši zaļā purva krāsā, kādā pelēkā ziemas dienā pēkšņi mākoņi pašķiras un parādās zila debesu actiņa. Un viļņi… Reizēm tie ir svītrās kā senču austās segās, te mazliet kā no citas planētas, ko rada saules un gaismas saspēle, radot mistisku izjūtu. Reizēm viņa viļņojas ar izteiktām putu cepurēm, bet citreiz ir tikai lieli viļņi, bet nav putu un tas liek izbrīnā jautāt: “Kā tas iespējams?” Un krāsu bagātīgā palete – maigie pasteļtoņi vai visdažādākais zilums, pelēkums.

Un, protams, ka viņa sarunājas. Pietiek pēc garas darba dienas vai kādas intensīvākas terapeitiskās sarunas aiziet pie jūras, lai sāktos dialogs ar Viņu un tās Radītāju. Un sarunas ir tikpat dažādas kā Viņa – reizēm kā mierinājums vai tieši pretēji, kā piepildījums un enerģijas lādiņš. Reizēm sirdi var pārpludināt dziļš miers, bet ir dienas, kad sajūtu tik pāri plūstošu prieku, ka dvēseles skumjas apklāj milzīga gaisma.

Ļaujos jūras vilinājumam un esmu pateicīga, ka viņa aicina pietuvoties savai noslēpumainajai dabai!

Ikdienas darbā, satiekot ļoti daudz cilvēku, regulāri terapeitiskajā telpā ienāk tēma par līdzjūtīgu attieksmi pašam pret sevi. Piedzīvoju, ka cilvēkiem ir ļoti sāpīgi, ir liels emocionāls jūtīgums, kad tiek skarta šī tēma. Bieži vien cilvēka atrunas ir tādas, ka tas ir egoisms un līdz ar to arī rūpes un laipna izturēšanās pašam pret sevi ir kaut kas nepieņemams, pat nosodāms. Bet akceptējams un pieņemams ir tas, ka pāri saviem spēkiem un iespējām jārūpējas par citiem, pat ziedojot savu veselību un labsajūtu - tas ir labi un jādara. Diemžēl šajā rūpēs par citiem cilvēks aizmirst un pazaudē pats sevi, kas nereti pat noved līdz morālam izsīkumam, lielam emocionālajam jūtīgumam un arī veselības problēmām, bet tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar to, ka cilvēks nepaskatās uz savām emocionālajām un ķermeniskajām vajadzībām, kad tiek atlicināts pavisam maz laika, lai atjaunotos, atpūstos.

Ir sāpīgi to piedzīvot un dzirdēt, jo šie cilvēki patiesībā pārdzīvo un jūtas patiešām savā izsīkumā slikti, bet baidās to atzīt. Līdzko runāju par to, ka varbūt ir jāpavērš arī saudzīgāks skatiens pašam pret sevi, kaut vai plānojot atpūtas brīžus, tā novēroju dziļu pretestību, trauksmi, jo tas ir kaut kas absolūti nesaprotams un slikts – meklēt laiku arī sev, parūpēties par savām vajadzībām.

Līdz ar to parasti tas ir ļoti lēns un saudzīgs ceļš pašam pie sevis, kad cilvēks sāk pieņemt to, ka viņš ir tikpat vērtīgs kā visi citi, ka ir pelnījis un DRĪKST justies labi, ka drīkst par sevi rūpēties, spraust veselīgas robežas un tāpēc viņš nav slikts cilvēks, ja ir svarīgas paša vajadzības un labsajūta.

Nereti cilvēkam ir grūti pieņemt, ka līdzjūtība pret sevi varētu būt tikpat svarīga kā līdzjūtība pret citiem cilvēkiem.

Grāmatā “Līdzjūtība pret sevi” šai tēmai padziļināti ir pievērsusies psiholoģe Kristīne Nefa. Padalos ar dažām domām:

Paša sirdī izjustās sāpes nespēj cilvēku aizkustināt, jo mēdzam neatzīt, ka tādas vispār eksistē. Mums māca, ka nevajag žēloties, ka mums visu jāspēj panest un izturēt. Un līdz ar to, nonākot grūtā situācijā, mēs visai reti apzināmies, cik nomākti un smagi mēs tajā brīdī jūtamies.

Līdzjūtība pašam pret sevi patiesībā ietver vēlēšanos būt veselam un tā ir tendēta drīzāk uz rīcību nolūkā uzlabot savas dzīves situāciju, nevis uz pasivitāti. Tas nozīmē to, ka cilvēks saprot – arī manis pašas problēmas ir svarīgas un katrā ziņā to vērtas, lai tām pievērstu uzmanību.

Ļaujoties līdzjūtībai pret sevi, stingri sasietais negatīvā pašvērtējuma mezgls sāk raisīties vaļā, atdodot vietu rimtai sevis pieņemšanai.

Līdzjūtība pret sevi kalpo kā miera osta, kā patvērums no sabangotā un bezgalīgā pozitīvo un negatīvo pašvērtējumu okeāna. Pasmeļot no mūsu iekšējās labestības dzīlēm, atzīstot, ka neviens no mums nav pati pilnība, mēs sākam sajusties drošāki, pieņemtāki un dzīvīgāki.

Cilvēkam mēdz būt spēcīgā vēlēšanās sevi kritizēt un pavisam mulsinoši ir domāt par sevi labas domas. Lielākā daļa mūsu kritizējošo domu norisinās iekšējā dialoga formā. Tajos brīžos, kad mūsu iekšējais dialogs kļūst skarbs un bezjūtīgs un nepastāv nekāda sociāla cenzūra, mēs nereti sarunājamies ar sevi īpaši cietsirdīgā formā.

Līdzjūtība jau galu galā ir viena un tā pati, neatkarīgi no tā, vai tā vērsta uz mums pašiem, vai arī uz līdzcilvēkiem.

Vislabākais veids kā neitralizēt sevis kritizēšanu, ir to izprast, just tai līdzi un pēc tam tās vietā likt labestīgu vērtējumu. Atļaujoties izjust līdzjūtību pret sevi to ciešanu dēļ, kuras esam pieredzējuši, atrazdamies sava pašnosodījuma varā, mēs stiprinām sevī vēlmi tapt dziedinātiem.

Līdzjūtība pret sevi ietver laipnību pret sevi. Tai arī nepieciešams, lai mēs dzīvē izjustu saikni ar pārējiem cilvēkiem, nevis savu ciešanu dēļ justos izolēti un atsvešināti. Un svarīgi ir neignorēt savas sāpes, bet arī tās nepārspīlēt.

Līdzjūtība pret sevi paplašina redzesloku un palīdz pieņemt visus dzīves aspektus – gan sliktos, gan labos.

Šodien terapeitiskajā telpā kopā ar klientu brīvi rotaļājāmies ar krāsām. Izskatās, ka dvēsele gaida pavasari...

Ik pa laikam cilvēks savā dzīvē sastopas ar izaicinājumiem, kad tiek piedzīvota iekšēja cīņa, lai nepazaudētu cerības kripatiņu, kas varbūt ir palikusi tik maza kā sinepju sēkliņa – vismazākā no visām sēkliņām.

Kas tad ir cerība? Tā ir ilgošanās pēc kaut kā laba un vienlaicīgi arī ticība, ka to saņemsim. Palikt cerībā nozīmē nepadoties, paļauties, ka atrisinājums atnāks. Bet atnest šaubas un laupīt drosmi var šķietami bezcerīgi apstākļi, kad liekas – ir jānotiek brīnumam.

Pēdējo mēnešu laikā arī man atkal ir kļuvusi ļoti aktuāla cerības tēma, kad terapeitiskajā telpā esmu bijusi līdzās cilvēkiem, kas ir gājuši cauri lielām šausmām. Klausoties viņos, esot blakus, esmu meklējusi atbildi uz jautājumu par to, kas viņiem ir palīdzējis nesabrukt. Atbildes, ko esmu saklausījusi – ticība un paļāvība uz Dievu, cerība atgriezties mājās un atkal satikt, audzināt savus bērnus, ticība tam, ka ļaunumam nebūs pēdējais vārds.

Lai stiprinātu iekšējos resursus, piedāvāju viņiem zīmēt savu Cerības koku, kas ietver dziļu, simbolisku un skaistu vēstījumu paša sirdij.

1. zīmējumā paslēpies stāsts par jaunu, citādāku, kvalitatīvāku ceļu kādā ļoti svarīgā dzīves jomā. Tāpēc koks ir jauns, kuram vēl jāaug un jānes daudz vairāk augļu. Šis ir tikai iesākums. Un, protams, bez cerības un drosmes neiztikt…

2. zīmējumu ir radījis jauns cilvēks, kuram vēl visa dzīve priekšā. Tāpēc kokam vēl nav galotnes. Zaru vietās ir daudz dzīves sistu rētu, bet vienalga koks turpina cīnīties un augt. Tā kā ir bijis jāpiedzīvo kaut kas ļoti smags, tad saknes ir novājinātas, bet ir liela cerība, ka tās turpinās augt un nostiprināties.

3. zīmējums stāsta par cilvēku, kurš bija tik ļoti dzīvē pārbaudīts, ka gandrīz salūza. Bet neskatoties uz to, viņam tomēr izdevās atrast spēku atkal augt vertikāli uz augšu. Lapotnē ir gan pavasara ziedi, kas vēsta par cerību uz jaunām, skaistām lietām, gan krāsainas lapas, kas vēsta par cerību uz vēl lielāku briedumu tajā, kas jau ir pateicības vērts.

Šodien kopā ar SIVA koledžas audzēkņiem zīmējām katrs savu apļveida kompozīciju, izmantojot ģeometriskus un mākslinieciskus elementus. Manējā iznākusi ļoti koša. :)

Gatavojoties nodarbībai lasīju pētījumus, kuros tiek runāts, ka mākslas terapijas ietvaros šādu kompozīciju veidošana (kur pamatelements ir aplis) palīdz iegūt iekšējo līdzsvaru, stabilitāti. Uzlabo arī koncentrēšanās spējas un nomierina cilvēka prātu, veicina emocionālo labsajūtu un optimismu.

Iekšējo resursu, jeb iekšējā spēka, stiprināšana ir viens no lielajiem terapijas mērķiem, kad cilvēkam jāpalīdz izturēt kādu pārbaudījuma posmu savā dzīvē. Tas ir atgriešanās ceļš pie sevis – atcerēties un atgūt atpakaļ to, kas ir kādreiz radījis prieku, iedvesmojis, devis dvēselei sajūtu, ka tā piedzīvo dziļu labsajūtu, gaišumu, rāmumu, iekšējo stabilitāti. Bet reizēm ir svarīgi meklēt jaunus prieka un iedvesmas avotus, jo darot kaut ko pavisam nezināmu un aizraujošu, tas audzē jaunu enerģiju, zinātkāri, jo ir taču jāizpēta šī jaunā lieta līdz pat pamatiem!

Mans personīgai un ļoti svarīgais iekšējā spēka avots ir jūra. Pēdējo divu mēnešu laikā tā ir bijusi milzīga dāvana un resurss kā pamazām atkopties no izdegšanas. Vienmēr, ieejot priežu meža zonā, kā mazs bērns ar priecīgi satrauktu sirdi gaidu kāda jūra būs šodien. Tas ir pārsteigums un atklājums cik Viņa ir dažāda!
Padalos ar savām “dzīvajām gleznām”.

Mīlu savu profesiju par to, ka rutīna un garlaicība nav iespējama. Nemitīgi jābūt ļoti radošai un elastīgai, jo pēkšņi var nākties strādāt ar cilvēku, kam klasiska pieeja neder.

Nesen pie manis terapijā atnāca cilvēks ar nopietnu rokas traumu, kas nozīmē, ka ar vadošo roku nav iespējams kaut ko darīt. Lai iedrošinātu darboties ar otru roku, klienta klātbūtnē gleznoju. Tā tapa šis zirgs.

Šodien Latvijas Mākslas terapijas asociācijai skaisti svētki - 20 gadu jubileja! Bija patiess prieks satikt kursa biedrus un citus kolēģus. Interesanti bija radošajās darbnīcās padarboties ar jauniem materiāliem. Man ļoti patika vīlēt, urbt, slīpēt un visadi citādi apstrādāt ziepjakmeni. Domāju ir vērts ieviest šo tehniku savā darbā. Tik meditatīvs process!

Turpinu darīt to, kas man ļoti patīk – būt kopā ar cilvēkiem viņu pārmaiņu un sevis iepazīšanas ceļā. Šobrīd ir dažas brīvas vietas manā privātpraksē pirmdienās – dienas otrajā pusē. Ja varu būt Tev noderīga, tad droši sazinies: [email protected] , tālr.: 26181039 (raksti ziņu un noteikti atzvanīšu).

Priecāšos, ja padalīsies ar šo ziņu tālāk, lai tā sasniegtu tos, kam mākslas terapija būtu ļoti vajadzīga.

Šis darbs ir tapis zīmējot ar pirkstiem un plaukstām, tikai mazliet izmantojot otas triepienus. Uzdrīkstoties noķēpāties ar krāsām un mākslas radīšanā izmantojot taktilās sajūtas, īpašā veidā var sev palīdzēt nonākt dziļākā kontaktā ar apslēpto, apspiesto, neapzināto.

Radot šo darbu, klientes uzdevums bija atkal satikties ar savu rotaļīgo, dzīvespriecīgo, spontāno iekšējo bērnu un aktualizēt šīs izjūtas savā pieaugušā cilvēka dzīvē, kur dažādi apstākļi to ir nomākuši. Un caur šo procesu notika skaista atbrīvošanās no sastinguma, skumjām, piedzīvojot, ka var ļauties, ka cilvēks drīkst būt spontāns un nebēdnīgs.

Terapijas procesā, ļaujoties un nebaidoties pietuvoties bezapziņas balsij, var atnākt tēli/simboli kā īpašs palīgs konkrētās dzīves situācijās. Tēls/simbols, kuram ir personīga nozīme, var aktualizēt nepieciešamās personības īpašības vai pamudināt uz kādu svarīgu rīcību. Līdz ar to reizēm ir vērts ļoti apzināti šo tēlu/simbolu uz kādu brīdi ieintegrēt sevī, lai kaut ko būtisku risinātu.

Šis zirgs terapijas procesā ir atnācis, lai aktualizētu drosmi un gudrību, jo kā universāls simbols nozīmē brīvību, spēku, drosmi, gudrību, intuīciju, izturību.

Atvaļinājumā priecājos par laiku, ko pavadu gleznojot. Tā stiprinu pati savus iekšējos resursus.